piektdiena, 2012. gada 27. aprīlis

svētdiena, 2011. gada 13. marts

Padomi ceļotājiem!


"Ceļosim citādāk!

            Ceļošana, vismaz man, ir labākais veids, kā iegūt zināšanas. To sapratu jau pusaudža gados. Ceļinieka dvēsele manī mīt arī šodien, tāpēc nolēmu dalīties ar dažām ceļojumos iegūtām gudrībām, cerot, ka tās noderēs tādiem pašiem tālu ceļu gājējiem kā man.
            1. Izvairieties no muzejiem. Šis padoms varētu šķist aplams, bet padomāsim kopā. Vai, atrodoties kādā svešzemju pilsētā nebūtu interesantāk meklēt tagadni, nevis pagātni? Bieži vien cilvēki uzskata, ka muzeju apmeklēšana ir obligāts pasākums; jau no bērna kājas tiem ir iegalvots, ka ceļojumos jāmeklē tieši šāda veida kultūra. Protams, muzeji ir svarīgi, bet tie aizņem daudz laika un prasa mērķtiecīgu izvēli – tev ir jāzina, ko vēlies muzejā redzēt, citādi radīsies sajūta, ka esi baudījis kaut ko ļoti pamatīgu un noderīgu dzīvei, bet neko no tā nespēsi atcerēties.
            2. Apmeklējiet krogus. Tajos, atšķirībā no muzejiem, kūsā pilsētas dzīve. Krogs nav diskotēka, te cilvēki nāk iestiprināties, pārspriest jaunumus un vienmēr labprāt patērzē. Nopērciet avīzi un ļaujieties apcerei par to, kā cilvēki nāk un iet. Ja kāds vēlas aizsākt sarunu, droši piekrītiet, lai cik naiva tā nešķistu. Nevar spriest par ceļa skaistumu, redzot tikai parādes durvis.
            3. Esiet atvērti. Labākais cilvēks ir gids, kurš dzīvo šajā pilsētā, zina visu un lepojas ar savu pilsētu, bet nestrādā tūrisma aģentūrā. Izejiet ielās, izvēlieties cilvēku, ar kuru gribat aprunāties, un lūdziet vienkāršu informāciju (Kur atrodas katedrāle? Kur atrodas pasts?). Ja neveicas pirmajā reizē, mēģiniet vēlreiz, apsolu, ka dienas beigās būsiet sastapis lielisku ceļabiedru.
            4. Ceļojiet viens. Ja esat precējies – tad ar otru pusīti. Ceļošana vienam prasa lielāku piepūli, neviens par tevi (par jums) nerūpēsies, bet tikai šādā veidā iespējams pamest savu valsti pa īstam. Tūristu grupas ir mazliet teatrāls svešu zemju iepazīšanas veids – tu runā dzimtajā valodā, ik uz soļa klausi tūristu grupas ganam un esi vairāk aizņemts ar grupas biedru pļāpām nekā ar vietu, kuru apmeklē.
5. Nesalīdziniet. Neko nesalīdziniet – ne cenas, ne tīrību, ne dzīves līmeni, ne sabiedrisko transportu, neko! Jūs neceļojat, lai pierādītu, ka dzīvojat labāk par citiem, jūsu patiesais mērķis ir noskaidrot, kā dzīvo citi, ko var mācīties no viņiem, kā viņi cīnās ar skarbo ikdienu un dzīves izaicinājumiem.
6. Saprotiet, ka visi jūs saprot. Ja arī nezināt tās zemes valodu, kurā esat ieradies, nebaidieties – esmu bijis daudzās vietās, kur nespēju sazināties ar vārdiem, un vienmēr atradis meklēto atbalstu, virzienu, svarīgu padomu un pat iepazinies ar meiteni. Daudzi domā, ka izejot uz ielas vieni, tūlīt apmaldīsieties. Pietiek, ja tev kabatā ir viesnīcas vizītkarte, ekstrēmā brīdī parādi to taksometra šoferim – un būsi mājās!
7. Samaziniet iepirkumus. Tērējiet naudu lietām, kas nav jānes – teātra biļetēm, restorāniem, ekskursijām. Mūsdienu globālais tirgus un internets piedāvā visu, ko vēlaties, nemaksājot papildus par bagāžu.
8. Nepūlieties apceļot pasauli vienā mēnesī. Labāk apmeklējiet vienu pilsētu un uzturieties tajā piecas dienas, nekā vienā nedēļā apceļojiet piecas pilsētas. Pilsēta ir kā kaprīza dāma – ir vajadzīgs laiks, lai to pavedinātu un iepazītu pilnībā.
9. Ceļojums ir piedzīvojums. Henrijs Millers ir teicis, ka vērtīgāk apmeklēt baznīcu, par kuru neko neesat dzirdējis, nekā doties uz Romu un obligātā kārtā apmeklēt Siksta kapelu, kur tev apkārt klaigā tūkstošiem tūristu. Siksta kapela, protams, ir jāapmeklē, bet ļaujies ielu un ieliņu valdzinājumam, izjūti meklēšanas brīvību, pašam īsti nezinot, ko tu meklē. Un, ja nejauši atradīsi meklēto, tici man, tas mainīs tavu turpmāko dzīvi."

Paulu Koelju „Kā aizplūstoša upe” - Rīga : SIA „Jāņa Rozes apgāds”, 2008.g. ; 141.-143.lpp.

pirmdiena, 2011. gada 28. februāris

Caur Eiropu līdz pat Portugālei ar mazu gabaliņu no Āfrikas.

 Bildes, maršruts, apskates objekti un sajūtas...

Maršruts: Rīga-Berlīne-Parīze-Madride-Evora(Portugāle)-Lisabona-Keuta(Āfrika)-Gibraltārs- Alikante(Spānija)-Barselona-Venēcija-Zalcburga-Rīga.


VĀCIJA
Berlīne.
Zoodārzs ar strūklakām, flamingo un ķenguriem. Un Erotiskais muzejs.

FRANCIJA
Parīze.
Monmarta. Moulin Rouge, kurai pretējā pusē atrodas uz paaugstinājuma režģis ar vēju uz kura uzkāpjot var iejusties Merlinas Monro tēlā!
 
Pompadour centrs, kurš manu sajūsmu neizsauca.
Parīzes Dievmātes katedrāle. Luvra. Elizejas lauki.
Eifeļa tornis, kur uzbraucot 1.stāvā jau pavērās brīnišķīga naksnīgās Parīzes panorāma. Kāds teica – redzēt Parīzi un mirt! Es teiktu – redzēt Parīzi un sākt dzīvot!


SPĀNIJA
Madride.
Iebraucam, kad pilsēta dodas pie miera, tā ir silta, noslēpumaina, vietām var redzēt toreadoru skulptūras un pāri visam magnoliju smarža. Sēžam uz ielu trepēm, līdz naksnīgo klusumu pārtrauc mans spiedziens, pa zemi rāpo ... tarakāni (apm. 3 cm gari).

 PORTUGĀLE
Evora.
Senatnīga pilsēta. 

Novērtēju ūdens garšu un tā nepieciešamību organisma normālai  funkcionēšanai. Sāku izprast Siestu – pusdienas laiku, kad veikali slēgti un cilvēkus uz ielām neredz. Ir tik karsts, ka tā vien gribas noslēpties no saules.

Līgo vakars. Uzklājam galdu, svētku mielasts tāds netradicionāls– arbūzs, maize, desa, siers, vietējais vīns, dzēriens, kas līdzinās alum un ūdens. Vietējā baseiniņā ieliekam aizdedzinātas peldošas sveces. Vietējie brīnās, kas tās par gaismiņām. Mēs sākām – It’s a magic (tulk. Tas ir brīnums). No sirds dziedam Jāņu tautasdziesmas, zinām gan kādus 2-3 pantiņus, bet tos pašus dziedam n-tās reizes un baudām dienvidu zemes nakts burvību.

Par mūsu galveno orientēšanās zīmi kļūst palma, kurai dodam nosaukumu „Lielais ananāss”. 


Kamēr dzīvojamies pa Evoru paspējam aizstopot līdz svētvietai, kur ir daudz lieli akmeņi. 

 Pa ceļam braucam garām lielam kaktusam, kas līdzinās īstam dzīvžogam.

Lisabona.   
Pilsēta kalnā. Jocīgi tramvaji un senlaicīgs cietoksnis.


Peldēšanās okeānā un saulrieta vērošana. Saule noriet tik ātri, ka tik tikko paspēj pateikt „siers”. 

 ĀFRIKA
Keuta.
Pārbraucam ar kuģīti. Masīvs un ļoti iespaidīgs aizsargmūris. Palmas. Musulmaņu valsts. Mūsu šorti no vīriešu puses tiek uztverti ar svilpieniem un jauniešu smaidiem.


SPĀNIJA
Alikante.
Seno amatnieku gadatirgus un peldēšanās okeānā. Dīvaina sajūta, jo aiz palmu piebērtās pludmales slejas daudzstāvu ēkas un dzīva satiksme.

Barselona.
Pa dienu apskatām Gaudi katrdrāli, gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Pa stāvām un šaurām trepēm azartiski kāpjam augšā līdz Barselona „pie kājām”. Skats fantastisks. Un tad apziņa - nu jātiek lejā. Teiciens – tikai neskatīties uz leju! – šoreiz nestrādā. Kāpjot uz leju brīžiem pat galva sagriežas.


Trepes, pa kurām kāpām augšā un tad lejā!
ITĀLIJA
Venēcija.
Esam tur no saules rieta līdz ausmai. Esmu sajūsmā. Senlaicīgā atmosfēra, pastaigas pār vairākiem tiltiņiem un šaurajā ieliņām. Un braukšana ar kuģīšiem - pilsētas sabiedrisko transportu. Romantika ar lielo burtu!



AUSTRIJA
Zalcburga.
Volfgangs Amadejs Mocarts. Skaisti parki. Brīvdabas teātris. Un kāpšana augstā kalnā.
Brīvdabas teātris


Uz Troļļu zemi!

Gads riņķī un atvaļinājums klauvē pie durvīm. Daudz negudrojot, noslaukām putekļus no mugursomām un kravājam mantas, lai dotos uz valsti, kas atrodas zemeslodes Ziemeļu daļā pie Siltās Golfa straumes.

Ņemot vērā iepriekšējā gada stopošanas pieredzi Skandināvijā, nolemjam nepaļauties tikai uz stopiem vien. Ceļojuma naudu esam iekrājuši vairāk, lai nepieciešamības gadījumā varam braukt ar autobusu vai pat nakšņot kempingos.

Maršruts ceļojuma beigās sanāca iespaidīgs, vienīgi nobraukto km skaits kaut kur pa vidu nojuka. Tad nu visu pēc kārtas.

Maršruts: Rīga-Tallina-(ar prāmi)-Stokholma-(ar autobusu)-Oslo-(ar autobusu)-Lillihammera-Otta-Jørundgard (Nord Sjel)-Åndalsenes-Troļļu takas-Linge-(ar prāmi)-Eidsdal-(ar kājām un autobusu)-Geiranger-(ar prāmi)-Hellesylt-Stryn-Loen-Briksdal-Olden-(ar prāmi)-Bergen-(ar kājām un autobusu)-Åsane-Voss-Stalheim-Aurland-Drammen-Horten-(ar prāmi)-Moss-Halden-Udevalla(Zviedrija)-(ar autobusu)-Göteborg-(ar autobusu)-Borås-Jönköping-(ar autobusu)-Stokholma-(ar prāmi)-Tallina-(ar latviešu tūristu autobusu)-Rīga.

Oslo.

Skats no nakšņošanas vietas Oslo
Norvēģijas galvaspilsētā iebraucam 7-ņos no rīta, stāvam autoostā un prātojam par dienas plāniem. Pie mums pienāk latīņamerikāņu pāris un tā kā paši brauc prom, tad atdod savas pilsētas kartes mums, kuras ir derīgas vēl 2 dienas. Ar šīm kartēm var braukt sabiedriskajos transportos un apmeklēt muzejus bez maksas. Tā mēs apskatījām Oslo pēc pilnas programmas – Brīvdabas muzejs, Vikingu muzejs, „Kon Tiki” muzejs, Doma baznīca, Universitāte, Eduarda Munka muzejs un Karaļa pils, ko redzējām no ārpuses, jo bija slēgta. Braukšanu ar kuģīti un tramvaju. Prombraucot nodevām „ceļojošās kartes” dzelzceļa stacijā satiktiem stopotājiem.

Pie tā visa iemācījos dažus vārdus norvēģu valodā –
Hei – sveiki
Takk – paldies
Var så snill – lūdzu
Unnskyld [unšuld] – atvainojiet
Løk – sīpols

Lillihammera.
Pirmais, kas nāk prātā – Olimpisko Spēļu muzejs un Olimpisko Spēļu sporta komplekss. Tos arī apmeklējām.

Mūsu uzmanību bez tā visa piesaistīja noslēpumains ūdenskritums.
Man taču vajag zināt, kur tas sākas. Un mēs kāpjam augšā pa kalnu, lai to noskaidrotu. Jākāpj augstu, bet tā, ka mūsu mērķis ir pieveikt Troļļu takas, šis būs labs treniņš. Kāpjot augšā iztēlojos mazu urdziņu no kurienes iztek maza tērcīte, kas pārvēršas skaistā ūdenskritumā. Uzkāpjot augšā mani sagaida vilšanās, nav ne urdziņas, ne avotiņa, bet parasta metāla caurule, no kuras līst ārā ūdens. Bet ūdenskritums tiešām skaists.
Norvēģijā ir brīnišķīga daba, varbūt ne vienmēr vajag kāpt līdz pašai augšai un noskaidrot kas, kā un kāpēc. Un šī bija tā reize, kad vajadzēja atstāt vietu sapnim.


Otta.


Pilsētiņa, kurā nokļuvām pa ceļam uz Jørundgard (Nord Sjel) - stilizētai 12.gs. pilsētiņai, kur uzņemta filma „Kristīna Lavrenta meita”.
Otta ir ļoti kalnaina vieta, bet kā par brīnumu šeit mēs atrodam vislīdzenāko vietu, kur uzcelt telti un pārnakšņot.
Diena silta un saulaina, līdz Jørundgard (Nord Sjel) nav tālu, kādi 10 km, tad nolemjam kādu gabalu iet kājām un izbaudīt dabu, gan paspēsim pastopot.




Åndalsenes.
Esam 13 km attālumā no Troļļu takām. Tad nu vietā, ko varētu saukt kalnains mežs vai mežs kalnā uzceļam telti, ieēdam vakariņas un dodamies gulēt. Rīt būs tā diena, kad ar kājām pieveiksim Troļļu takas, tāpēc labi jāatpūšas.




Rīts uzausa brīnišķīgs. Skats uz kalniem kā uz žurnāla „National Geographic” glancētā vāka.







                                                                     Troļļu takas.


 Augstu būs jākāpj un pie tam tas ir 14km garš serpentīns. Pa ceļu augšā brauc vieglās mašīnas, tūristu autobusi, riteņbraucēji un mēs kājnieki - divi vien. Vietām ir tik šaurs, kad lai palaistu garām braucošo transporta līdzekli ir jāpieiet pavisam tuvu malai. Uz klinšainajiem akmeņiem ieraugam mazu ziediņu, kurš tik skarbos apstākļos ir spējis ne tikai izaugt, bet pat uzziedēt.

Kāpiens augšā ir nogurdinošs, pa ceļam kalnos vietām ir sniega blāķi, tad vēl ūdenskritums, kuram paejot garām esam mitri. Un te arī virsotne, esam uzkāpuši, mazliet noguruši, bet laimīgi. Rezumē - 14km pieveikti 4h un 30min.

Hellesyltas baznīca

Ceļš uz Brigsdāli izvērtās kā akcija „Iepazīsti vietējo transportu”.
Sākumā ar automašīnu, tad ar prāmi uz kura nepārdeva biļetes, līdz ar to braucām „pa zaķi”, tad sekoja iešana kājām un braukšana ar vietējo autobusu līdz Geiranger ostai, tad atkal prāmis līdz Hellesylta.
2 autostopi līdz Stryn, tad Loena no kuras jāpieveic 10 km un beidzot Brigsdāle.

Ūdenskritums "Septiņas māsas"














Brigsdāle.
Ledāji. Visapkārt balti-zils. Vieta, kur vasara satiek ziemu. To nevar aprakstīt, tas ir jāredz. Fotografējam daudz, bet bildēs tomēr pazūd visa netveramā burvība.

Bergena.
Pilsēta mūs pārsteidz ar sauli. Vietējie stāsta, ka šī ir viena no tām retajām dienām, kad nebūs lietus. Šī ir ostas pilsēta, tad nu apskatam zivju tirgu. Tā vien šķiet, ka nav tādu zivju, kuras nevarētu šeit iegādāties.

Pilsētā pabijām Akvārija muzejā. Tajā tikām „pa zaķi”, vienkārši sajaucām ieejas durvis ar izejas durvīm. Mēs taču neprotam lasīt norvēģu valodā. Redzam – cilvēki, tad nu dodamies uz to pusi, ejam iekšā un skatāmies, kur ir kases. Tik ilgi ejam un skatāmies, līdz esam muzeju izstaigājuši un izejam ārā pa tām pašām durvīm, pa kurām ienācām. Vismaz labi, ka izgājām pa pareizām durvīm.
Nakšņošanas vieta mums augstu kalnā, kur izveidots parks ar dīķi un pīlēm. Gribējām pasēdēt parkā, jo laiks fantastisks, bet kad saule sāka rietēt uzradās šausmīgi daudz, mazi, melni knišļi un vienīgais, kas mums atlika bija līst teltī un gulēt.
No rīta apskatījāmies pilsētas panorāmu un izstaigājām pašu pilsētu. Dienas otrā pusē sākās lietus un mēs devāmies uz Aurland pusi.

Lietus nemitējās visu vakaru un par nakšņošanas vietu izvēlējāmies autobusu pieturas vietu autoostā. Jumts virs galvas ir, tad nu atliek ielīst guļammaisos un uz soliņa guļot-snaužot sagaidīt rītu.

Aurland.
Pilsēta 327km attālumā no Oslo. Apskatījām pilsētu, baznīcu un Tūrisma informācijas birojā klausījāmies mūziku (klavieres+vijole). Pēc šādiem kultūras pasākumiem ceļš mūs ved uz Zviedrijas pusi, kur priekšā ne tikai stopi, bet arī prāmji.

Drammen-Horten-(ar prāmi)-Moss-Udevalla(Zviedrija).
Šīs vietas bija kā tranzīta pilsētas. Tajās neuzkavējāmies, jo ir laiks diktēja savus noteikumus.
No Drammenes līdz Hortenai mūs veda japānis „Toyotā”. Dīvains tips un viņa angļu valodas izruna no viņa neatpalika. Tālāk prāmis no Hortenas uz Moss. Arī šoreiz sanāca gandrīz braukt „pa zaķi”. Cenrādī rakstīts: pieaugušie – 27NOK, bērni – 13NOK. Mēs pērkam 2 pieaugušo biļetes, rādām studentu apliecības, pretī saņemam 2 biļetes, par kurām kopā samaksājam 13NOK. Iespējams, ka tā ir īpašā ziemeļu tautas rēķināšanas māksla, kuru baltiešiem neizprast.
Vakara pusē esam netālu no Udevallas, tas nozīmē, ka nakšņosim Zviedrijas pusē.

Udevalla.
Lielpilsēta jeb modernā pilsēta. Augstceltnes visapkārt un nemanām vēsturiskās celtnes. Diena lietaina un nekādu cerību, ka laiks varētu uzlaboties. Tad nu dodamies uz autoostu un nopērkam biļetes uz Göteborg.

Göteborg.
Pilsētā esam vakara pusē. Pirmais, ko darām ir iegādājamies pilsētas kartes, tādas pašas, kādas mums uzdāvināja Oslo. Nakšņojam pilsētas nacionālajā parkā.
Rīts sākās jautri, kad plkst. 8-ņos vietējā peldvietā nolēmām izpeldēties (precīzāk nomazgāties), pēc mums palika ezers ar ziepjūdeni, pabarots suns un izbiedētas pīles. Tam visam sekoja iekāpšana tramvajā un braukšana uz nepareizo pusi. Bija doma braukt uz Botānisko dārzu, bet nokļuvām Dabas muzejā, kurā apskatījām vaļa skeletu. Bez tā visa apskatījām – Kuģu muzeju un akvāriju, pilsētas muzeju un Rödhoss muzeju (dizaina muzejs).
Tad sākām doties uz Borås pusi. Tas tik bija traks brauciens.
Vispirms mūsu kartēm beidzās braukšanas termiņš, tad nu pārlabojām 30min par 50 min. Tad apskatījāmies nepareizo autobusu sarakstu un nogaidījāmies veltīgi. Līdz beidzot brauca autobuss – mēs kāpjam iekšā. Šoferis apstiprina, ka brauc uz Borås, bet mums tāda slikta priekšnojauta, vērsāmies pie autobusa pasažieriem, tie pie šofera un gala rezultātā mēs braucam ne tur kur vajag. Šoferītis nākošajā pieturā mūs pārsēdina citā autobusā, kurš braucot pareizā virzienā. Galapunts - Landveteras lidostā. Sev par lielu pārsteigumu atrodam autobusu, kurš patiešām 9-ņos vakarā mūs aizvedīs uz Borås. Nu sēžam un gaidām. Pienākot izbraukšanas laikam šoferis atsakās vest mūs ar pilsētas kartes atlaidi, tad atsakām mēs. Bet te nesaukts, ne gaidīts ierodas mūsu iepriekšējā autobusa šoferis. Abi šoferi pārmija dažus vārdus un mēs braucam uz Borås, pie tam kārtējo reizi „pa zaķi”.

Borås.
Iebraucam jau pilnīgā tumsā, nogurums un miegs. Čučam saldi.
Pilsēta interesanta, apskatām parku, kurā izvietotas bērnu skulptūras.

Tālāk no Borås ar autostopiem braucam uz Jönköping. Pilsēta mūs sagaida ar lietu, tad nu izvēlamies doties uz autoostu un ar nakts reisa autobusu braukt uz Stokholmu, no kurienes ar prāmi līdz Tallinai. Tallinas ostā mums riktīgi paveicas, jo satiekam latviešu tūristus un ar viņu autobusu tiekam līdz pašai Rīga.





Ko darām nākošgad? Uz Dāniju, bet varbūt Eiropu? Vesels gads priekšā, lai to izdomātu. Vienalga, lai arī, kur mēs brauksim, zinu, ka tas būs aizraujoši!!!

svētdiena, 2011. gada 20. februāris

Puhutteko latvia? / Kan du talar senska?*


 * Jūs runājiet latviski (tukl. no somu val.)? / Tu runā zviedriski ( tulk. no zviedru val.)?

Tas bija toreiz gandrīz pirms 13 gadiem – 1998.gada vasara, kad kopā ar savu tagadējo vīru ar autostopiem izbraukājām Somiju un Zviedriju.

Ceļojuma maršruts beigās sanāca iespaidīgs: Rīga-Tallina-(ar prāmi)-Helsinki-Lahti-Tampere-Turku-Rauma-Pori-Vaasa-Kokkola-Kaustinen-Kokkola-Pietarsari-(ar prāmi uz Zviedriju)- Shellefteå-Umeå-Härnosand-Sundsvall-Gävle-Uppsala-Stokholma-(ar prāmi)-Rīga.

Pavisam kopā tika pieveikti apmēram 1780 km, tie, protams, ir pa sauszemi, jo ej, nu sazini cik jūdzes ar prāmjiem nobraucām.

Tā nu ņemot palīgā ceļojuma piezīmes un fotoalbumu, es aizveru acis un atgriežos toreiz, kad ar nelielu naudas summu, bet lielu apņēmību un neizsīkstošu ceļotāju garu mugursomās likām telti un vēl pāris ceļošanai nepieciešamas lietas, lai dotos uz Skandināviju.

Ir agrs rīts, kad dodamies ārā no mājām un braucam ar 6.tramvaju līdz Juglas galapunktam, tad uz Vidzemes šoseju, lai ar nokļūtu Tallinā.

Līdz Latvijas-Igaunijas robežai tiekam ātri, vēlāk gan ar stopiem īpaši neveicas, jo šoferi rāda, ka var braukt tikai 1 cilvēks vai arī pagriezienu. Tad nu dodamies kājām, kad esam nogājuši kādus km piecus nolemjam atpūsties. Sēžam šosejas malā, garastāvoklis labs, laiks arī feins – silts un saulains. Īpaši nesatraucamies, jo prāmji uz Helsinkiem brauc diezgan bieži un mūsu plānotais brauks tikai vēlu vakarā.

Beidzot mums palaimējas un esam nostopējuši mašīnu un tiekam līdz Tallinas robežai. Tur saprotam, ka stopot nav vērts, tāpēc kāpjam autobusā Nr. 60, kurš brauc līdz pilsētas centram. Brauciena laikā iemācījos pāris igauņu vārdus: Jogi – upe, voita – paldies un pali – lūdzu.

Un tā plkst. 17-tos esam Tallinas ostā. Pētām prāmja Tallina-Helsinki sarakstu un izvēlamies braukt vēlu vakarā, izbraucot plkst. 22.30 Helsinkos mēs būsim plkst. 7-ņos no rīta. Tas ir kā divi vienā – nav jāmeklē, kur nakšņot un jātērē dienā laiks, lai nokļūtu uz sev izvēlēto vietu.

Laika mums ir daudz, tad nu mugursomas atstājam bagāžas novietnē un dodamies apskatīt jau 100 reizes redzēto Veco Tallinu. Vietu, kur es pat ar ciet acīm varu atrast jebkuru vietu.

Tomēr izrādījās, ka nevaru. Izstaigājām Veco Tallinu krustām šķērsām, līdz beidzot atradu Rātslaukumu un Veco Tomasu. Tad nu palutinājām sevi ar saldējumu, ne jau parasto, bet īpašo – vafeles konuss ar bumbiņām pēc izvēles. Tad gar māju „Trīs māsas” devāmies atpakaļ uz ostu, jo biļešu kases veras vaļā plkst. 21.00, bet mums ir tikai rezervācija. Satraukumam nav pamata, bet drošāk jutīšos, kad turēšu rokās biļetes uz prāmi „Vana Tallinn”.
Esam prāmī, tā kā mums nav kajītes, bet tikai tiesības atrasties uz kuģa, tad dodamies uz prāmja pēdējo stāvu, kur bārā atrodam labu vietu pie loga un varam atpūsties no lielās staigāšanas. Bārs gan stādā tikai līdz pusnaktij, tad nu ņemam savas mugursomas, liekam savus paklājiņus uz grīdas, apsedzamies ap guļammaisu un guļam.




Helsinkos esam tā kā plānots, tikai laiks lietains, mierinām sevi ar domu, ka tie ir tā saucamie „staigājošie” mākoņi. Tā arī ir. Rīts lietains, bet diena silta un saulaina. Helsinkos apskatījām pāris baznīcas, tai skaitā arī baznīcu, kas izcirsta klintī, tad vēl pieminekli veltītu mūziķim Sibeliusam. Pēc apskates „достопримечательности города” (tulk. pilsētas ievērojamākās vietas) dodamies uz šoseju, lai stopotu uz Lahti.

Klinī izveidotā baznīca
Ar stopiem kaut kā neveicas, bet mēs nenokaram degunus un ejam ar kājām, vismaz kaut kā tiekam uz priekšu. Ir taču paruna – kas lēni nāk, tas labi nāk.

Pēc n-to km gājiena, mums noveicas, šoferis ir dikti lādzīgs soms, kurš brauc uz Lahti. Viņš gan ir pārliecināts, ka nakšņot var tikai kempingā, līdz ar to tiekam aizvesti līdz kempingam, kas atrodas netālu no Lahti centra. Par telts vietu un brokastīm prasa 70FIM, bet tā kā tā ir aptuveni mūsu dienas iztikas nauda, tad sakām – Paldies, un dodamies prom. Turpat netālu mežā atrodam piemērotu vietu telts uzsliešanai. Ir jau vēls, esam noguruši un acis krīt ciet pašas no sevis.

Pa nakti nelija, diena izskatās būs jauka, lai gan vējš ir tāds pamatīgs. Tā nu saliekam telti, paēdam mūsu brokastis, kas sastāv no ceptām siermaizītēm + ūdens un ejam iekarot Lahti.

1978.gadā celtā baznīca

Pirmkārt devāmies tūrisma informācijas centra meklējumos, kur atstājām mugursomas, tad apmeklējām un klausījāmies ērģeļmūziku moderni celtā baznīcā, kuru uzcēla, kad man bija 2 gadi - 1978.g. Pa pilsētu staigājot ieraudzījām izstādi, kur somu mākslinieks ir zīmējis pīles, tai skaitā arī Mak Donaldu, visādos veidos.





 Pabijām superīgā vietā – Lahti Sporta kompleksā, kur var kārtīgi izpeldēties. Arī mēs ļāvāmies šim aicinājumam. Baseins liels un gar malām norādīts tā dziļums 1.20m-2m-3m-2m-1.2m. Sevi nepieskaitu pie „Zuzannas peldētājas” klana, tāpēc izvēlējos plunčāties nepārkāpjot 1.2m robežas. Tad vēl izmantojām dušas un saunas pakalpojumus, pēc tā visa jutāmies kā no jauna piedzimuši.

Nemanot pienāca vakars un lēnām dodamies uz šosejas pusi, lai stopotu un Tamperi, pa ceļam tikai ieejam veikalā, lai nopirktu jogurtu un apelsīnu sulu. Vakariņas taču ir jāēd!

Tamperē nokļūstam ātri, vēl gaismā. Prātojam, kur nakšņot, bet šoferis stāsta, ka pie viņiem var celt teltis arī piepilsētas mežos (kaut kas līdzīgs mūsu Mežaparkam). Tā nu mēs uzceļam telti, paēdam vakariņas un „dodamies pie miera”.

 Rīts un diena izskatās saulaina un silta. Tamperē apskatījām baznīcas, kādas 3, tad vēl bibliotēku un Muminu ielejas muzeju, kurā sajutos kā bērnībā. Dīvainie un mīļie zvēriņi, maketi tik veiksmīgi izgatavoti, ka nav vajadzīga milzīga iztēle, lai nokļūtu pasaku pasaulē.

Tad nu atkal uz vakara pusi sākam lūkoties uz šosejas pusi, lai stopotu uz Turku. Šoreiz šoseja ir tālu no pilsētas, tā, ka mēs ejam, ejam un omas uzlabošanai uzdziedam dziesmu „Visa dzīve man viens ceļojums...” Ar stopiem neiet kā vēlētos, jau sāk palikt tumšs, bet līdz Turku vēl apmēram 100 km. Nospriežam, ka rīts gudrāks par vakaru un metam mieru, lai turpat mežā netālu no šosejas uzceltu telti un uzkrātu spēkus rītdienai.

Rīts tiešām ir gudrāks par vakaru, Turku jau esam rīta pusē. Ir svētdiena un uz ielām gandrīz nav cilvēku. Kāds tad ir plāns? Apskatīt pilsētu, vakara pusē stopoties uz Pori. Bet galvenais paēst kaut cik normālas pusdienas. Tā nu mēs esam kafejnīcā un ēdam kebabu – maizi, kas pildīta ar salātiem, gurķi, tomātu, papriku, kazas sieru un kečupu. Puncis pilns un laimīgs. Pēc pilsētas apskates studējam karti un nolemjam, ka pirms Pori apmeklējuma iebraukt Raumā, pilsētiņā, kura celta no koka.

Rauma
Pašiem negribot, bet par lielu laimi nostopējam tukšu tūristu autobusu, šoferis, protams, iekšā bija. Tā aši-knaši tikām Raumā. Pirms gulētiešanas ieēdām mūsu „kontinentālās” vakariņas – jogurts + šokolāde + sula.
Koka bazīcas griestu gleznojumi



Rauma – maza, bet ļoti sakopta pilsētiņa. Apskatījām skaistu koka baznīcu ar fantastiskiem griestu un sienas gleznojumiem, tad vēl arī pāris muzejus. Pēc tam taisnā ceļā uz šoseju, lai tiktu līdz Pori.






Pori mūs sagaidīja ar lietu. Lietus lija vai „gāza aumaļām”, tā, ka pat zuda jebkādas cerības mežā uzcelt telti. Slēpjoties no lietus pabijām autoostā, dzelzceļa stacijā, Īru krogā un jauniešu patversmē-hostelī. Bet patversme-hostelis mums izrādījās pārāk dārga, ar sirdi tā vien gribējās tur pārnakšņot, bet nauda diktēja savu.

Ne par velti saka, ja vienas durvis aizveras, tad citas atveras. Un tā arī ir. Ar smagu sirdi gājām prom no patversmes-hosteļas uz šosejas pusi, lai dotos uz Vaasa. Izejot ārpus pilsētas robežas mūsu ceļu šķērsoja tilts. Liels un plats!!! Ko tas nozīmē? To, ka zem tilta nelīst!!! Uzceļam telti, lai arī salijuši un saguruši vēl uzēdam bez kaloriju vakariņas.

Pretstatā vakardienai šodiena uzausa saulaina, lai arī vējaina. Netālu no tilta benzīntankā nomazgājāmies, iedzērām siltu tēju un aidā uz Vaasa.

Šoreiz automašīnu šoferi trāpījāmies dīvaini. Vienā mašīnā brauca dikti runīgs soms, pie tam vēl evaņģēlists. Ik pa laikam uzdzied „Alelūja-alelūja!”, mazliet dīvaina sajūta, bet lai jau dzied, ka tik tiekam uz priekšu. Nākamā mašīna bija fūre, tās šoferis man atgādināja ķīnieti, kurš nodarbojas ar austrumu cīņām, viņa mašīnā braucām vairāk par stundu, un tās laikā viņš nepateica nevienu vārdu. Arī es klusēju, jo „nevajag raustīt lauvu aiz ūsām”.

Apskatījām Vaasa pilsētu, benzīntankā tikām dušā un pabijām picērijā „Gold Pizzaburg”, tur samaksājot 43FIM no personas var ēst cik vien lien iekšā. Mēs kā jau Padomju bērni pamanījāmies ne tikai riktīgi pieēsties, bet vēl arī paņemt līdzi vakariņām.

Pēc Vaasas nākošā pieturvieta ir Kokkola. Tur nokļūstam vakara pusē, ārpus pilsētas uzslienam telti uzēdam jogurtu un gulēt.

Rīts ir saulains un silts, vienīgi pa nakti kārtīgi lija lietus, tad nu pagāja laiciņš līdz telts izžuva. No meža ārā bridām basām kājām, superīga sajūta, viegli iet, jo mežs ir vienās sūnās, sajūta kā ejot pa pūkainu paklāju. Benzīntankā iedzērām tēju un uzēdām konservētas pupiņas + margarīnmaizi. Un atkal jau lielās lietusgāzes, kuras pārlaidām unītī. Kad lietus beidzās devāmies stopot uz Kaustinenu, kur šajā laikā notiek folkloras koncerti. Kaustinena ir tikai 45 km no Kokkolas, tā nu tur mēs nokļūstam tai pašā vakarā.

No rīta pārliecinājāmies, ka visi koncerti ir par maksu, līdz ar to klausīties varējām tikai no attāluma. Pilsētiņa maziņa, tad nu mēs gājām staigāt pa mežu pāri lielam kalnam. Bet tur māja-restorāns, kā arī pirts-sauna. Visu apskatījām, kad gājām atpakaļ, nodomājām, kad naudas būs vairāk uzkavēsimies šeit ilgāk.

No rīta paskatoties debesīs mūs pārņēma dīvaina sajūta, līdz ar to ātri salikām telti un devāmies uz benzīntanku. Kā tur nokļuvām, tā lietus bija klāt. Kamēr gaidījām, kad pārstās līt, kaut ko uzēdām un klausījāmies somu tautas dziesmas.

Lietum pārstājot līt dodamies stopot atpakļ uz Kokkolu un tad uz Pieatrsāri, lai no turienes pārceltos ar prāmi uz Shellefteå (Zviedija).

Pietarsārē esam pa dienu, izstaigājām gadatirgu, klausījāmies dzīvo mūziku. Diena bija jauka, bet uz vakaru sāk līņāt. Domājam jau par sausāku vietiņu, jo salīt vairs negribas. Par savu „glābšanas riņķi” sākumā izvēlamies „Esso” benzīntanku, kad to slēdz pārceļamies uz „Mak Donaldu” un ap plkst. 5-ciem lēnā solī startējam uz ostu. Lietus vairs nelīst, ārā dzestrs gaiss un kaut kur saullēkts.

Pie ostas uz soliņiem ielienam guļammaisos un vēl pasnaužam. Plkst.8-ņos atver ostu un mēs tiekam siltumā, kur pabrokastojam – mulsis+jogurts+silta tēja.

Nu esam prāmī „Silia Line”, jābrauc tikai pāris stundas un mēs laiku netērējam velti, galvenokārt, lai izgulētos mīkstos krēslos.

Pēc Shellefteå apskates stopojām uz Umeå. Ar stopiem galīgi neveicās, tāpēc daudz nācās iet kājām. Izskatījās, ka naktī līs, tāpēc nolēmām nakšņot kempingā „Tjarns”. Bet varbūt tas bija nogurums, kas ņēma virsroku, jo meklēt mežā piemērotu vietu teltij vairs nebija spēka.

Pa nakti nelija un no rīta kempinga saimniece mūs cienāja ar šķiņķa maizēm un sulu.

Tā nu izgulējušies un paēduši dodamies tālāk uz Umeå, kur nokļūstam jau dienas otrā pusē. Laiks OK un garastāvoklis no tā neatpaliek. Paviesojāmies tūrisma informācijas birojā un vakariņām atļāvāmies nopirkt picu!!!

No rīta apskatījām pilsētu un muzeju „Gamlia” – līdzīgs mūsu Brīvdabas muzejam. Nākošā mūsu pieturas vieta – Ornskoldsvik.

Stopojam. Opā, nostopojam policistu pie tam uz motocikla. Vai tad ceļš būs jāturpina ar motociklu? Nē jau nē, pārbaudīja pases, parādīja vietu, kur labāk stopot un pateica „You are welcome!” (tulk. Laipni lūdzam!). Vēlāk nostopojam automašīnu, kur pie stūres ir jauka un runīga zviedru meitene. Tad nu arī mūsu plāns mainās – mēs braucam nevis uz Ornskoldsvik, bet uz Härnosand. Pa ceļam viņa mums parāda kalnus, kur tika uzņemta filma „Ronja - laupītāja meita”.
Härnosand iebraucam, kad jau sāk krēslot. Nakšņošanas vietu šoreiz izvēlējāmies kalnos, no kurienes pavērās skaists skats uz pilsētu, un pa ceļam mums pievienojās kāds noklīdis suns.
Nakšņošanas vieta.
Pamodāmies agri, jo sāka riet suns, kāds cits ne mūsu „pieklīdenis”. Pastaigājāmies pa kalnu, kur uzēdām mellenes un tad lejā apskatīt pilsētu.

Pilsētiņa maza, tāpēc izstaigājām to krustām-šķērsām. Tad sajutos nogurusi, pie tam galva karsta. Temperatūra? Tas tik mums vēl trūka! Ejam uz tūrisma informācijas centru, kur iedzeru paraceptamolu + tēju un mazliet paguļu. Pēc tam jūtos daudz labāk. Par nākošo pieturas vietu izvēlamies Sundsvall. Pie tam nav tālu – 50 km. Negaidot vakaru sākam doties uz šosejas pusi.

Nekur jau tālu netikām. Mazliet braucām ar mašīnu un daudz gājām kājām. Vakars ir klāt, ceļam telti un čučam nost.

Pa nakti lija un rīts neizskatās labāks. Nīkstam teltī ar cerību, ka tas nav uz mūžu. Bet lietus līst, līst un nepārstāj. Tad nu lienam laukā no telts, neesam jau no cukura, līdz ar to neizkusīsim. Telts salikta, paši esam slapji, bet ceram noķert kādu stopu.

Ejam un ejam pa lielo maģistrāli, lietus joprojām līst, tā vien šķiet, ka līdz Stokholmai būs jāiet kājām. Vienīgais mūsu glābiņš ir benzīntanki, kur varam sasildīties, atpūsties, iedzert karstu tēju un kaut ko uzēst. Tad nu atkal ejam un ejam, pa ceļam atceramies, ka Lomonosovs līdz Maskavai kājām aizgāja, un mēs taču neesam sliktāki.

Tur tālumā ir redzamas gaismas. Tas nozīmē, ka tur aiz tā lielā līča ir Sundsvall – pēc ceļa norādes kādi 15km. Un tur autobuss. Štrunts ar visu naudu un nogurumu, saņemam pēdējos spēkus un skrienam uz autobusu. Jā, jā, tas brauc uz Sundsvall.

Esam teltī, pie tam jau Sundsvall. Ārā tumšs, tikai vairs nav spēka apjūsmot izgaismoto pilsētu. Divu dienu rezumē – 15 km ar mašīnu, 20 km kājām, 15 km ar autobusu, līdz ar to tautas valodā runājot „atlūztam” uzreiz.

 Sundsvall ir pilsēta, kurā ir Spoku mājas kafejnīca. Un patiešām spocīgi – vējš, plīvojoši aizkari, tumšas telpas ar noslēpumainiem kambariem.

Ņemot vērā iepriekšējo dienu neveiksmīgo stopošanos, nolemjam ilgi nekavēties pilsētā un doties tālāk. Uz Gävle!!!


Šoreiz mums veicas pirmā mašīna apstājas un ved mūs līdz pašai Gävlei. Pa ceļam mums pastāsta, ka žogi gar mežiem pie automaģistrālēm ir uzstādīti, lai pasargātu autovadītājus no alņiem un lāčiem, kuri regulāri mēdz izskriet uz ceļa. Un vēl, ka Zviedrijā vasara Ziemeļu daļā ir siltāka nekā Dienvidu daļā.

Gävle nokļūstam, kad sāk krēslot, izstaigājām pilsētas centru, līdz beidzot atradām feinu nakšņošanas vietu.

Ne tikai rīts, bet arī diena ir jauka un saulaina, apskatījām tādas vietas kā teātri, kura pagalmā ir fifīgs āksta piemineklis, ugunsdzēsēju māju, dzelzceļa staciju un baznīcu. Tā, ka līdz nākošai pieturas vietai Uppsalai ir 110 km, ap pieciem vakarā sākam doties uz šosejas pusi.


Ar stopiem ir tā neko, vienīgi pa ceļam sāk līt. Un tas nozīmē – „ilgais ceļš” tikai šoreiz nevis kāpās, bet ar kājām pa šoseju.

Esam kādā mazā veikaliņā, kur gaidām, kad pāries lietus. Veikala saimniece ļauj mums palikt te līdz veikala slēgšanai, bet tad gan nāksies meklēt nakšņošanas vietu kaut kur, nezin kur. Veikaliņā sēžot uz grīdas un pētot karti satiekam kādu zviedru ar meitiņu, kurš pats ir nelabojams stopotājs. Tā nu viņš ar mašīnu aizved mūs līdz benzīntankam, kurš strādā visu diennakti un kurā var viegli sarunāt mašīnu uz Uppsalu. Un viņam ir taisnība!!! Pirmais pie kura pieejam ir ar mieru mūs aizvest.

Uppsalā esam vēlu, pilnīga tumsa. Pilsētas karti, precīzāk, zaļās zonas nozīmējam no lielas pilsētas kartes un dodamies naktsvietas meklējumos. Uppsala ir ļoti dzīvelīga un apdzīvota pilsēta. Tālumā var redzēt katedrāli ar 2 lieliem un 1 mazu torni.
No rīta konstatējam, ka nakšņojām pie kādas privātās mājas žoga, tāpēc aši savācam savas mantiņas un dodamies apskatīt pilsētu, pa ceļam parkā uz soliņa paēdam brokastis (desmaizes+konsvētas pupiņas+sula).

Uppsalā ir ko redzēt – pils, Botāniskais dārzs, Doma katedrāle, universitāte. Mūsu plānā ietilpa arī dzelzceļa stacija, no kuras piezvanījām uz Rīgu. Tā kā diena ir silta veikalā nopirkām ½ litru šokolādes-vaniļas saldējumu, kuru skvēriņa pie Katedrāles arī apēdām. Pēc tam sametās tā pavēsi un sagribējās siltu tēju, kuras nav, tāpēc izlīdzējāmies ar džemperi, ja nu kas mugursomā vēl ir vilnas zeķes!!!

Vakara pusē devāmies uz šoseju, lai brauktu uz Stokholmu, kas arī ir pēdējā mūsu pieturas vieta.

Stokholmā nokļuvām ļoti ātri, jo pirmām kārtām attālums starp pilsētām ir 70 km, otrām kārtām mums trāpījās šoferis, kurš brauca ar ātrumu vidēji 150 km/h.

Esam Zviedrijas galvaspilsētā un naktsmājas droši vien būs grūti atrast. Bet kurš meklē, tas atrod. Uz ielas satikām 2 latviešus, kuri ceļo ar mašīnu. Tad nu kārtīgi izpļāpājāmies, dalījāmies iespaidos un, protams, izsmējāmies.

Nakšņošanas vieta šoreiz mums būs osta. Atrodam lielus dzelzs konteinerus, tad nu tur uzceļam telti, ar domu, ja līs, tad vismaz nesalīsim. Guļot teltī jokojam, ka varbūt rīt pamodīsimies, ja ne gluži Āfrikā, tad iespējams pacelti gaisā.

Nakts pagāja mierīgi, pamodāmies turpat kur aizmigām un uz zemes. Tad nu fiksi sakārtojām mantas un devāmies uz pilsētu. Stokholmā ir daudz ko apskatīt, bet mēs nesteidzamies, jo mūsu prāmis „Russ” būs pēc 3 dienām.

Vispirms apskatam Karaļa pili, kur pavadījām vai visu dienu, tad pils pagalmā apsardzes-jātnieku parādi. Un vēl atradām superīgu vietiņu, kur pārlaist nakti. Tā atrodas blakus ostai, mežā pie lielā akmens. Tajā kastē vairs negribas riskēt.

Otrajā dienā izstaigājām Veco Stokholmu, Vaasa muzeju, ledlauzi „Sankt. Erick” un noklausījāmies koncertu vācu Sv. Ģertrūdes baznīcā. Ejot uz naktsvietu vēl noskatījāmies salūtu.

Trešās dienas plānā bija apskatīt Rigstāgu (mums tā ir Saeima), tad vēl skatu torni, kur visa Stokholma ir „pie kājām”.
Klaiņojot pa vecpilsētas ielām atradām saldējuma veikaliņu, kur uz vietas cep arī vafeles. Salūzušās vafeles viņi liek uz lieliem šķīvjiem un ļauj ēst veikaliņa apmeklētājiem un garāmgājējiem. Tā nu mēs uzēdām vafeles un vēl savācām „pieklājīgu čupiņu” vakariņām.

Lai arī cik jauki, tomēr laiks ir nepielūdzams un tuvojas prombraukšana.

Esam prāmī, kurš nevieš uzticību, un ir tāds nestabils, ceram, ka nebūs „Titāniks” Nr.2.


Pirms aizmigšanas pārrunājam iespaidus, ir „āķis lūpā” un nolemjam, ka nākošajā vasarā stoposim uz Norvēģiju.


Saturies, Skandināvija, „we will be back” (tulk. mēs atgriezīsimies)!!!

piektdiena, 2011. gada 11. februāris

Uz Prāgu!

Gandrīz jau pagājuši 10 gadi, kad paziņoju - Es precos! Mani draugi uzreiz sadalījās divās grupās, vieni teica – Nu tad beidzot!, bet otra grupa atturīgi pārvaicāja – Tiešām? Pieļauju domu, ka pēc 5 gadu kopdzīves pāris visbiežāk šķiras, bet mēs nolēmām apprecēties. Lai nu kā, bet laulības gredzens pirkstā un laulības apliecība padusē – tātad esam precēti.

Karstā vasara bija pagājusi, drūmais rudens tuvojās beigām un pasaule dzīvoja trako Ziemassvētku gaidās.

Tieši tā trako, jo tajā laikā cilvēki rīkojas netipiski sev. Tāpat arī es! Es - individuālas ceļošanas piekritēja, kura necieš grupu braucienus, nopirku 2 biļetes ceļojumam divstāvu autobusā uz Čehiju, lai apskatītu Prāgu ziemā (vietas autobusā mums bija superīgas – otrais stāvs un pašā priekšā, ceļu vērojām kā televizorā)! Pie tam ceļojuma iespaidus veicu īsu rindiņu formā, ko mēdz dēvēt par dzeju.

 22.decembris
Autobusā daudz ir krievi
Bet nebūt tie nav vieni
Brīžiem viņi skaļi klaigā
Tā kā Sibīrijas taigā.

Muitniekiem bija pogas spožas
Arī balsis tīri drošas
„Labas rītas!” teica tā
Kā jau īstā Lietuvā.

Pulksten 12 dienā
Izkāpām mēs benzīntankā vienā
Konstatējām tādu lietu
Pazīstam mēs šo vietu
Toreiz sauca zilā tāle
Un tā bija Portugāle

Mūsu busiņš tālāk brauc
Brīnumainā Prāga sauc
Vēl caur Poliju vien tikt
Ai, ka varētu sākt snigt!

Nopietns bija muitnieks polis
Dikti drošs bija viņa solis
Mēģināju viņam smaidīt
Kādu labu vārdu raidīt
Tomēr tas bija sapnis velts
Poļiem pašiem ir savs zelts

Pusē piecos vakarā
Tieši tādā sakarā
Liešiem-poļiem tikām pāri
Čehu ļaudis vairs nav tāli

23.decembris
8.20 rītā
Tumsā un dūmos tītā
Čehijā gribējām tikt iekšā
Tikai rinda un vēl muita priekšā

Prāgā tikām diezgan aši
Šoferīši brauca braši
Un uz ceļa diezgan glīti
Salocījām čeha auto spogulīti
Tagad policiju gaidām
Bēdu skatus apkārt raidām

 Pa seno Prāgu ekskursijā gājām
Dažās vietās arī stājām
Stāstīta pat tika teika
Bet mēs netikām „Pie Šveika”

 24.decembris


 Šajā dienā mēs abi
Jutāmies dikti labi
Gājām pāri Kārļa un citiem tiltiem
Sniegs līdzinājās miltiem







Redzējām pie pils kā sardze mainās
Un tur nebija nekādas vainas
Čehu puiši ļoti stalti
Rokās cimdiņi balti




 25.decembris
Uz Sihrova pili busiņš rūc
Tur mums ekskursija būs
Šo pili agrāk vien kurināja
Tāpēc drebuļi mūs purināja

Mums vēl pilsēta Libreca ir priekšā
Tikai staigāt vairs nav iekšā
Aizgājām līdz Rātsnamam
Tad vēl šur un tur
Tikai neprasiet man kur

 26.decembris

Prāga bija dikti jauka
Sejā smaids tur visiem plauka
Robežām nu pāri traucam
Un uz Rīgas pusi braucam
Vēl ir jābrauc stundas piecas
Sirds uz mājām vien tiecas!!!

ceturtdiena, 2011. gada 10. februāris

Pie mums arī nav ne vainas!

Pagājušogad, kad vasara un atvaļinājums bija klāt. Uz jautājumu - Kur brauksiet? Atbildu - Tepat uz laukiem. Kam seko atbilde - Tad jau nekur! Es atkārtoju - Brauksim uz laukiem! Tam seko neveikls klusuma brīdis un jautājošs skatiens, kas izsaka izbrīnu.

Kurš ir teicis, ka atvaļinājums jāpavada ārzemēs? Vai tad mūsu lauki, meži nav gana labi atpūtai? Vai arī man kā ceļojumu piekritējai katru gadu ir kaut kur jābrauc? Un es taču braucu, kopā ar vīru un abām meitām uz laukiem.

Bērni laimīgi - svaigs gaiss, laba pārtika, dauzīšanās iespējas no rīta līdz vakaram + iespēja palīdzēt lauku darbos. Mums vecākiem - atpūta no visa, kas rada stresu.