Uz Troļļu zemi!

Gads riņķī un atvaļinājums klauvē pie durvīm. Daudz negudrojot, noslaukām putekļus no mugursomām un kravājam mantas, lai dotos uz valsti, kas atrodas zemeslodes Ziemeļu daļā pie Siltās Golfa straumes.

Ņemot vērā iepriekšējā gada stopošanas pieredzi Skandināvijā, nolemjam nepaļauties tikai uz stopiem vien. Ceļojuma naudu esam iekrājuši vairāk, lai nepieciešamības gadījumā varam braukt ar autobusu vai pat nakšņot kempingos.

Maršruts ceļojuma beigās sanāca iespaidīgs, vienīgi nobraukto km skaits kaut kur pa vidu nojuka. Tad nu visu pēc kārtas.

Maršruts: Rīga-Tallina-(ar prāmi)-Stokholma-(ar autobusu)-Oslo-(ar autobusu)-Lillihammera-Otta-Jørundgard (Nord Sjel)-Åndalsenes-Troļļu takas-Linge-(ar prāmi)-Eidsdal-(ar kājām un autobusu)-Geiranger-(ar prāmi)-Hellesylt-Stryn-Loen-Briksdal-Olden-(ar prāmi)-Bergen-(ar kājām un autobusu)-Åsane-Voss-Stalheim-Aurland-Drammen-Horten-(ar prāmi)-Moss-Halden-Udevalla(Zviedrija)-(ar autobusu)-Göteborg-(ar autobusu)-Borås-Jönköping-(ar autobusu)-Stokholma-(ar prāmi)-Tallina-(ar latviešu tūristu autobusu)-Rīga.

Oslo.

Skats no nakšņošanas vietas Oslo

Norvēģijas galvaspilsētā iebraucam 7-ņos no rīta, stāvam autoostā un prātojam par dienas plāniem. Pie mums pienāk latīņamerikāņu pāris un tā kā paši brauc prom, tad atdod savas pilsētas kartes mums, kuras ir derīgas vēl 2 dienas. Ar šīm kartēm var braukt sabiedriskajos transportos un apmeklēt muzejus bez maksas. Tā mēs apskatījām Oslo pēc pilnas programmas – Brīvdabas muzejs, Vikingu muzejs, „Kon Tiki” muzejs, Doma baznīca, Universitāte, Eduarda Munka muzejs un Karaļa pils, ko redzējām no ārpuses, jo bija slēgta. Braukšanu ar kuģīti un tramvaju. Prombraucot nodevām „ceļojošās kartes” dzelzceļa stacijā satiktiem stopotājiem.

Pie tā visa iemācījos dažus vārdus norvēģu valodā –

Hei – sveiki

Takk – paldies

Var så snill – lūdzu

Unnskyld [unšuld] – atvainojiet

Løk – sīpols

Lillihammera.

Pirmais, kas nāk prātā – Olimpisko Spēļu muzejs un Olimpisko Spēļu sporta komplekss. Tos arī apmeklējām.

Mūsu uzmanību bez tā visa piesaistīja noslēpumains ūdenskritums.
Man taču vajag zināt, kur tas sākas. Un mēs kāpjam augšā pa kalnu, lai to noskaidrotu. Jākāpj augstu, bet tā, ka mūsu mērķis ir pieveikt Troļļu takas, šis būs labs treniņš. Kāpjot augšā iztēlojos mazu urdziņu no kurienes iztek maza tērcīte, kas pārvēršas skaistā ūdenskritumā. Uzkāpjot augšā mani sagaida vilšanās, nav ne urdziņas, ne avotiņa, bet parasta metāla caurule, no kuras līst ārā ūdens. Bet ūdenskritums tiešām skaists.

Norvēģijā ir brīnišķīga daba, varbūt ne vienmēr vajag kāpt līdz pašai augšai un noskaidrot kas, kā un kāpēc. Un šī bija tā reize, kad vajadzēja atstāt vietu sapnim.

Otta.

Pilsētiņa, kurā nokļuvām pa ceļam uz Jørundgard (Nord Sjel) - stilizētai 12.gs. pilsētiņai, kur uzņemta filma „Kristīna Lavrenta meita”.

Otta ir ļoti kalnaina vieta, bet kā par brīnumu šeit mēs atrodam vislīdzenāko vietu, kur uzcelt telti un pārnakšņot.

Diena silta un saulaina, līdz Jørundgard (Nord Sjel) nav tālu, kādi 10 km, tad nolemjam kādu gabalu iet kājām un izbaudīt dabu, gan paspēsim pastopot.

Åndalsenes.

Esam 13 km attālumā no Troļļu takām. Tad nu vietā, ko varētu saukt kalnains mežs vai mežs kalnā uzceļam telti, ieēdam vakariņas un dodamies gulēt. Rīt būs tā diena, kad ar kājām pieveiksim Troļļu takas, tāpēc labi jāatpūšas.

Rīts uzausa brīnišķīgs. Skats uz kalniem kā uz žurnāla „National Geographic” glancētā vāka.

                                                                     Troļļu takas.

 Augstu būs jākāpj un pie tam tas ir 14km garš serpentīns. Pa ceļu augšā brauc vieglās mašīnas, tūristu autobusi, riteņbraucēji un mēs kājnieki - divi vien. Vietām ir tik šaurs, kad lai palaistu garām braucošo transporta līdzekli ir jāpieiet pavisam tuvu malai. Uz klinšainajiem akmeņiem ieraugam mazu ziediņu, kurš tik skarbos apstākļos ir spējis ne tikai izaugt, bet pat uzziedēt.

Kāpiens augšā ir nogurdinošs, pa ceļam kalnos vietām ir sniega blāķi, tad vēl ūdenskritums, kuram paejot garām esam mitri. Un te arī virsotne, esam uzkāpuši, mazliet noguruši, bet laimīgi. Rezumē - 14km pieveikti 4h un 30min.

Hellesyltas baznīca

Ceļš uz Brigsdāli izvērtās kā akcija „Iepazīsti vietējo transportu”.

Sākumā ar automašīnu, tad ar prāmi uz kura nepārdeva biļetes, līdz ar to braucām „pa zaķi”, tad sekoja iešana kājām un braukšana ar vietējo autobusu līdz Geiranger ostai, tad atkal prāmis līdz Hellesylta.
2 autostopi līdz Stryn, tad Loena no kuras jāpieveic 10 km un beidzot Brigsdāle.

Ūdenskritums "Septiņas māsas"

Brigsdāle.

Ledāji. Visapkārt balti-zils. Vieta, kur vasara satiek ziemu. To nevar aprakstīt, tas ir jāredz. Fotografējam daudz, bet bildēs tomēr pazūd visa netveramā burvība.

Bergena.

Pilsēta mūs pārsteidz ar sauli. Vietējie stāsta, ka šī ir viena no tām retajām dienām, kad nebūs lietus. Šī ir ostas pilsēta, tad nu apskatam zivju tirgu. Tā vien šķiet, ka nav tādu zivju, kuras nevarētu šeit iegādāties.

Pilsētā pabijām Akvārija muzejā. Tajā tikām „pa zaķi”, vienkārši sajaucām ieejas durvis ar izejas durvīm. Mēs taču neprotam lasīt norvēģu valodā. Redzam – cilvēki, tad nu dodamies uz to pusi, ejam iekšā un skatāmies, kur ir kases. Tik ilgi ejam un skatāmies, līdz esam muzeju izstaigājuši un izejam ārā pa tām pašām durvīm, pa kurām ienācām. Vismaz labi, ka izgājām pa pareizām durvīm.

Nakšņošanas vieta mums augstu kalnā, kur izveidots parks ar dīķi un pīlēm. Gribējām pasēdēt parkā, jo laiks fantastisks, bet kad saule sāka rietēt uzradās šausmīgi daudz, mazi, melni knišļi un vienīgais, kas mums atlika bija līst teltī un gulēt.

No rīta apskatījāmies pilsētas panorāmu un izstaigājām pašu pilsētu. Dienas otrā pusē sākās lietus un mēs devāmies uz Aurland pusi.

Lietus nemitējās visu vakaru un par nakšņošanas vietu izvēlējāmies autobusu pieturas vietu autoostā. Jumts virs galvas ir, tad nu atliek ielīst guļammaisos un uz soliņa guļot-snaužot sagaidīt rītu.

Aurland.

Pilsēta 327km attālumā no Oslo. Apskatījām pilsētu, baznīcu un Tūrisma informācijas birojā klausījāmies mūziku (klavieres+vijole). Pēc šādiem kultūras pasākumiem ceļš mūs ved uz Zviedrijas pusi, kur priekšā ne tikai stopi, bet arī prāmji.

Drammen-Horten-(ar prāmi)-Moss-Udevalla(Zviedrija).

Šīs vietas bija kā tranzīta pilsētas. Tajās neuzkavējāmies, jo ir laiks diktēja savus noteikumus.

No Drammenes līdz Hortenai mūs veda japānis „Toyotā”. Dīvains tips un viņa angļu valodas izruna no viņa neatpalika. Tālāk prāmis no Hortenas uz Moss. Arī šoreiz sanāca gandrīz braukt „pa zaķi”. Cenrādī rakstīts: pieaugušie – 27NOK, bērni – 13NOK. Mēs pērkam 2 pieaugušo biļetes, rādām studentu apliecības, pretī saņemam 2 biļetes, par kurām kopā samaksājam 13NOK. Iespējams, ka tā ir īpašā ziemeļu tautas rēķināšanas māksla, kuru baltiešiem neizprast.

Vakara pusē esam netālu no Udevallas, tas nozīmē, ka nakšņosim Zviedrijas pusē.

Udevalla.

Lielpilsēta jeb modernā pilsēta. Augstceltnes visapkārt un nemanām vēsturiskās celtnes. Diena lietaina un nekādu cerību, ka laiks varētu uzlaboties. Tad nu dodamies uz autoostu un nopērkam biļetes uz Göteborg.

Göteborg.

Pilsētā esam vakara pusē. Pirmais, ko darām ir iegādājamies pilsētas kartes, tādas pašas, kādas mums uzdāvināja Oslo. Nakšņojam pilsētas nacionālajā parkā.

Rīts sākās jautri, kad plkst. 8-ņos vietējā peldvietā nolēmām izpeldēties (precīzāk nomazgāties), pēc mums palika ezers ar ziepjūdeni, pabarots suns un izbiedētas pīles. Tam visam sekoja iekāpšana tramvajā un braukšana uz nepareizo pusi. Bija doma braukt uz Botānisko dārzu, bet nokļuvām Dabas muzejā, kurā apskatījām vaļa skeletu. Bez tā visa apskatījām – Kuģu muzeju un akvāriju, pilsētas muzeju un Rödhoss muzeju (dizaina muzejs).

Tad sākām doties uz Borås pusi. Tas tik bija traks brauciens.

Vispirms mūsu kartēm beidzās braukšanas termiņš, tad nu pārlabojām 30min par 50 min. Tad apskatījāmies nepareizo autobusu sarakstu un nogaidījāmies veltīgi. Līdz beidzot brauca autobuss – mēs kāpjam iekšā. Šoferis apstiprina, ka brauc uz Borås, bet mums tāda slikta priekšnojauta, vērsāmies pie autobusa pasažieriem, tie pie šofera un gala rezultātā mēs braucam ne tur kur vajag. Šoferītis nākošajā pieturā mūs pārsēdina citā autobusā, kurš braucot pareizā virzienā. Galapunts - Landveteras lidostā. Sev par lielu pārsteigumu atrodam autobusu, kurš patiešām 9-ņos vakarā mūs aizvedīs uz Borås. Nu sēžam un gaidām. Pienākot izbraukšanas laikam šoferis atsakās vest mūs ar pilsētas kartes atlaidi, tad atsakām mēs. Bet te nesaukts, ne gaidīts ierodas mūsu iepriekšējā autobusa šoferis. Abi šoferi pārmija dažus vārdus un mēs braucam uz Borås, pie tam kārtējo reizi „pa zaķi”.

Borås.

Iebraucam jau pilnīgā tumsā, nogurums un miegs. Čučam saldi.

Pilsēta interesanta, apskatām parku, kurā izvietotas bērnu skulptūras.

Tālāk no Borås ar autostopiem braucam uz Jönköping. Pilsēta mūs sagaida ar lietu, tad nu izvēlamies doties uz autoostu un ar nakts reisa autobusu braukt uz Stokholmu, no kurienes ar prāmi līdz Tallinai. Tallinas ostā mums riktīgi paveicas, jo satiekam latviešu tūristus un ar viņu autobusu tiekam līdz pašai Rīga.

Ko darām nākošgad? Uz Dāniju, bet varbūt Eiropu? Vesels gads priekšā, lai to izdomātu. Vienalga, lai arī, kur mēs brauksim, zinu, ka tas būs aizraujoši!!!