ceturtdiena, 2011. gada 10. februāris

Mistiskā vienkāršība jeb Indija latvietes acīm

Latvijā bija iestājusies īsta ziema, kad ar vīru iekāpām lidmašīnā, lai dotos uz Indiju. Nekas sarežģīts, tikai 11 stundas un esi jau Mumbajā.

Agrs rīts, lidostā šausmīgi daudz cilvēku pārsvarā indieši un arābi. Jūtos kā Rīgas Cenrāltirgū.  Izejam no lidostas, ārā tumsa, viss tīts dūmakā kaut kas līdzīgs miglai. Mūs apstāj vesels bars taksometru vadītāju un ir gatavi mūs aizvest, kur vien vēlamies. Viss jau OK, tikai mums nav ne mazākās nojausmas, kurp doties, tāpēc nosaucam Internetā atrastu viesnīcas adresi, bet mūs sāk atrunāt, ka tā neesot laba, jo viņi zinot daudz labāku un mums piemērotāku, pie tam netālu esot pilsētas centrs. Mēs pieņemam piedāvājumu un braucam.

Viesnīca tā neko, taksometra pakalpojumi esot iekļauti jau viesnīcas cenā. Cena mums šķiet pieņemama mūsu naudā 22 Ls par nakti. (Ceļojuma beigās gan sapratām, ka esam pārmaksājuši "n"-tās reizes, jo Deli par viesnīcas numuriņu samaksājām 6 Ls). Nolemjam atgulties uz brīdi, bet nogurums ņem virsroku un mēs aizmiegam, līdz spoža saule mūs pamodina.

Cik skaisti, tāda tu esi Indija!

Saule, silts, palmas un oi,oi, kāda netīrība. Teiksim kultūršoks. Dabas skaistums+nabadzība. Nu ko ejam Mumbajas ielās.




Drošības pēc sarunājām viesnīcā šoferi-gidu uz visu dienu. Norunātajā laikā zvans uz numuriņu, ka šoferis ir klāt. Sajūsmas un cerību pilni traucāmies lejā pa kāpnēm, kad satikām šoferi-gidu sajūsma noplaka. Pirmkārtām viņa angļu valodu es praktiski nesaprotu, tā vien šķita, ka viens vārds angliski, bet nākamie divi hindu valodā, otrkārt viņš mūs ved, kur pats vēlas, neņemot vērā mūsu vēlmes. Viņa auto vadīšanas prasmes gan ir apbrīnas vērtas. Satiksme uz ielas ir nenormāla, cik nopratām oficiāli var braukt 3 joslās, bet indieši brauc vismaz 5 joslās un nepārtraukti pīpina. Tā vien šķiet, kurš skaļāk, tam priekšroka. Un vēl ceļazīmes – 4 veidi (stāvēt aizliegts, krustojums, apgriezties aizliegts, ātruma ierobežojums 30 un 50 km/h).
Kad lielais šoks pārgāja, sākām pievērsties objektiem, ko vēlamies apskatīt un to nebija maz, vienīgi mūsu šoferis zināja labāk par mums, kur gribam nokļūt. Atlika vien ļauties viņa gida spējām.

Elephant Caves
Hanging Gardens
Tomēr dienas beigās rezumē sanāca labs, bijām apskatījuši Gate Way of India (Indijas Vārti), no turienes ar kuģīti aizbraucām uz Elephant Caves (Ziloņu alas). Šīs alas ir iekļautas UNESCO aizsargājamās arhitektūras pieminekļos. Alas izcirstas klintīs, fantastiskas, kurās attēloti daudz indiešu dievi.Slaveno viesnīcu „Taj Mahal” (šoreiz no ārpuses), brīnišķīgu parku „Hanging Gardens”, mošeju „Haji Ali Dargah”, veikalu „Big Bazar” . Veikalos dīvaina kārtība – pie ārdurvīm jāuzrāda čeks, uz kura tiek uzspiests zīmogs.

Bērnībā mamma nepārtraukti man atgādināja – Pirms ēšanas nomazgā rokas! Tad nu, lūk, Indija ir tā vieta, kur šo atgādinājumu nedrīkst aizmirst. Rokas ir netīras, jo gaiss ir ļoti piesārņots un visapkārt putekļi. Mūsu pirmās indiešu pusdienas, un tās ir ievērības cienīgas. Pirms tam es palūdzu – No spicery (tulk. bez piedevām)! Sākot ēst šķita, ka Ok, bet tad sapratām, ka nē, nu dikti ass un pikants. Oficiants gan dievojās, ka No spicery, No spicery! Laikam jau, kas indietim No spicery, mums latviešiem – mamma mija!!!


Nopirkām vilciena biļetes uz Nagpūru (vagonā AC, tas nozīmē ar kondicionieri), lai dotos uz nacionālo parku „Kanha National Park”.

Ieejot Mumbajas stacijā kārtējo reiz pārliecinājos, ka Indija nebeidz pārsteigt. Stacijas uzgaidāmajā telpā drīkst atrasties tikai tie, kuriem ir iepriekš nopirkta biļete. Pie liela galda sēž stacijas darbiniece, kura lūdz uzrādīt biļeti un lielā žurnālā liek aizpildīt ailes – cikos ienāci, uz kurieni brauc, biļetes Nr. un paraksts.

Un te arī mūsu vilciens – ak, Dievs un mums tur būs jākāpj iekšā. Drošu soli, bet bailīgu sirdi kāpjam iekšā, lai atrastu savu vagonu. Vienīgā doma, kas jaucas pa galvu ir – tikai ne šajā vagonā, jābrauc taču visu nakti. Atviegloti uzelpoju, kad atradām īsto vagonu, pilnīgi kā pie mums platskartē braucot, tikai divu stāvu vietā tur ir trīs. Vilcienā mums piedāvā vakariņas - cālis rīsos. Es nejūsmoju par kariju, bet šī nu bija tā reize, kad priecājos, ka tur ir karijs, kaut arī pārāk daudz, tomēr labāk nekā čillī. Puncis pilns, prāts mierīgs un aijā-žūžū.

Rīts pienāca nemanot un mēs tuvojamies Nagpūrai. Izkāpjot uz perona ir sajūta, ka nekur neesmu braukusi , jo izskatās tāpat kā Mumbajā. Tūrisma aģentūrā „M.P.Tourism” (darba laiks 10:30-17:30) saorganizējām braucienu uz mūsu izraudzīto nacionālo parku „Kanha National Park”. Lai to sarunāta pagāja tikai 2 stundas, indieši nesteidzas, viņi strādā lēnām. Bet tad pienāca laimīgā stunda, un mēs ar taksometru braucam uz nacionālo parku, kurš atrodas 80 km no Nagpūras. Ceļā mēs pavadījām 2 stundas – korķi un ceļi krimināli.

Atbraucot uz parku mūs instruē par drošību - esi atbraucis, tad nu centies nekļūt par vakariņām Bengālijas tīģerim. Pa parku braucām džipā, daba fantastiska, redzējām dīvainus putnus, briežus, pērtiķus, tikai ne tīģeri. Laikam jau tīģeris bija devies atvaļinājumā, tik vien redzējām švīkas uz koka stumbriem, ko atstājis Slavenais Bengālijas tīģeris.

Pēc parka apskates mudīgi braucām atpakaļ, lai paspētu uz vakara vilcienu un brauktu tālāk uz Jansi. Stacijā mūs apgaismo, ka AC biļetes nav. Izvēle ir šāda - pirkt parastās biļetes vai iet kājām. Izvēles līdz ar to nav un es saku – Dodiet, lūdzu, 2 biļetes līdz Jansi. Vilcienam piebraucot aši kāpjam AC vagonā, uzmeklējam Ti-Ti (pie mums tas būtu pavadonis-konduktors) un sakām, ka piemaksāsim par braucienu. Viņš – Sēdiet un gaidiet! Tā nu mēs sēžam un gaidām cerībā, ka nebūs jādodas uz vagonu, kur ir tik pilns ar indiešiem, ka pats sevi vari pazaudēt. Veiksme bija mūsu pusē Ti-Ti ierāda mums guļamvietas un izsniedz dīvainu biļeti, kura līdzinās stingrās uzskaites kvītij. Kā nolieku galvu uz spilvena tā aizmigu bez pierunāšanas.

Ir rīts, drēgns, it kā pa nakti būtu lijis, bet vietējie stāsta – Nē, pie mums naktīs ir migla! Tad nu gan migla, asfalts slapjš kā pēc vasaras lietus. Stāvam uz ielas un prātojam kā nokļūt līdz Kadžuraho. Un atkal jau tie taksometra vadītāji ar saviem padomiem – kad ar ko un kur mums jābrauc. Cenšamies no viņiem tikt vaļā, tā slēpjoties uzskrienam virsū pārim no Vācijas. Nu mēs esam 4 eiropieši un nolemjam veikt ekstremālu braucienu. Un tā uz Kadžuraho braucam ar Local bus (tulk. vietējais autobuss). Tas ir tā vērts mazs autobusiņš, apsēžamies un ar interesi vērojam kas notiks. Protams, tur ir indieši, pie tam daudz, bet visi draudzīgi. 

 

Brauciens bija O-o-o, ceļi šausmīgi, pie tam līkumaini, bet tas bija tā vērts, vienīgi žēl, ka braucām visu dienu no 9:00 līdz 16-tiem.




 

Galastacijā atvadījāmies no vācu draugiem un steidzāmies apskatīt Slaveno Kadžuraho. Biju iedomājusies, ka tas ir viens templis, bet izrādās, ka tie ir vairāki. Cits liels, cits mazāks. Biju tā kā vīlusies, jo mums letiņiem ir vairāk izdomas, bet lai nu manas domas paliek pie manis, tomēr kultūras piemineklis, kurš nostāvējis gadsimtus, un tāpēc vien ir apskates vērts.




Pēc arhitektūras pieminekļa apskates mums radās plāns, ka nepaliekam te pa nakti, bet braucam uz Satna, no Satnas un Varanasi. Mūsu plāns izgāzās, jo biļetes uz Satna nevarējām dabūt. Indija taču!!!

Tad nu pārgājām uz plānu B.
Braucam ar taksometru uz Agru, apskatīt Tadžmahalu. Braucienu no Kadžuraho uz Agru mums palīdzēja noorganizēt viesnīcas „Siddharth” darbinieks, viņu sauc Deepak. Feins puisis, vienīgi šī indiešu angļu valodas izruna. Ilgi nevarēju saprast, kas par lietu. Man izklusījās, ka Deepaks saka – You will start at 11p.m. becouse later we will have frogs (tulk. jums jāizbrauc 11 vakarā, jo vēlāk būs vardes). Kādas vēl vardes, visur ir pērtiķi, bet te vardes? Izruna, izruna, viņš taču teica – FOG (tulk. migla). Un taisnība viņam bija, oi, oi, kas par miglu, mūsu Jūrmalas šosejas migla zona tāda bērnu spēlīte vien ir.
Mašīnā pagulējām, cik nu tas ir iespējams. Bet 9-ņos no rīta esam Agrā. Zinot Indijas dīvaino vilciena biļešu pirkšanu, mēs Agrā taisnā ceļā uz staciju, lai nopirktu biļeti uz Džaipūru. AC klasē vietu nebija, bet dabūjām „Sleeper” klasē (S8, tulkojumā – S-Sleepers, bet 8 – vagona Nr.), parēķināju jābrauc tikai 4 stundas, gan izturēsim.

Tātad esam Agrā un dodamies uz Tadžmahalu. 



Pa ceļam pretī brauc kamielis iejūgts ratos. Sajutos kā mājās, tikai kamieļa vietā mums ir zirgi. Un tad vēl zilonis tāds izkrāsots un izrotāts ar ziediem. Diez cik krāsas vajag, lai nokrāsotu ziloni?




Un te jau Tadžmahals. Stingra kārtība. Mugursomas jānoliek īpašā novietnē, kaut kas līdzīgs garderobei, pretī saņemam numuriņu. Nopērkam biļetes, pie ieejas stāv indiešu karavīri ar šautenēm, tiec pārbaudīts ar kaut kādu pīkstuli, droši vien metāla detektors, tad vēl ēdienu un dzērienu nedrīkst ienest. Jā, drošība līmenī.
 

 
Visu laiku biju pārliecināta, ka Tadžmahals ir tikai no balta marmora, pilnīgi balts, bet nekā. Ir ne tikai krāsas, bet arī bites! Iespaidīgi! Cena ieejas biļetei arī iespaidīga mūsu naudā sanāk ap 7,50Ls.








Tadžmahals apskatīts un arī Agras forts šoreiz no ārpuses. Puncī arī kaut kas ticis starp No spicery un Mamma mija!!!




Agras stacija. Gaidām savu vilcienu ar Sleeper klasi. Te jau tas ir. Kāpjam iekšā. Nav nemaz tik traki! Katram sava vieta, līdz ar to par vietu zem saules nav jācīnās. Un re, arī mūsējais – puisis no Baltkrievijas, kurš kādam indiešu puisim visu laiku saka – My name is... I am picture (tulk. mani sauc... es esmu attēls). Nabaga indietis, izmisušu skatienu vērsās pie manis un pārpratums tika novērsts. Paskaidroju, ka puisis ir no Baltkrievijas un veido filmas. Laiks vilcienā tulkojot baltkrieva un indieša saunu pagāja nemanot.

Un tā vakars klāt un Džaipūra arī. Un stacija. Šīs dīvainās stacijas, vietas, kur notiek pašas neizprotamākās lietas. Stacijā kādā birojā, kurš strādā visu nakti mēs sarunājām viesnīcu „Krishna Palace” + taksometru, kurš mūs līdz turienei aizved. Pēc vilcienos pavadītajām naktīm ar prieku izmantoju civilizācijas brīnumus - siltu dušu un mīkstu gultu, kur miegs nāk komplektā ar spilvenu, kas mazliet smaržo pēc samtenēm.

                                           Ja Čaks apdziedāja Rīgu, tad es apdziedātu Džaipūru. 

Observatorija
Skaistais dārzs
 Jā, kāda daļa manas sirds palika tur. Apskatījām visdažādākās vietas – Observatoriju, Tīģeru fortu, ļoti skaitu parku ar ziediem, strūklakām un Pērtiķu templi. Templi, kurā es satiku mazu indiešu meiteni. Džaipūras iedzīvotājiem viņa ir viena no daudzajiem nabadzīgiem bērniem, bet man, man viņa ir un vienmēr būs Indijas princese. Par Džaipūru vairs  ne vārda, jo tas ir cits stāsts.

Pienākot vakaram devāmies uz autoostu, lai brauktu uz Deli – Indijas galvaspilsētu. Liela pilsēta ar aizraujošām vietām, bet manī velniņš iekšā čukst un dīdās – Kā tā, Indijā biji, bet Himalaji? Kā ar tiem? Un tā līdz pašiem Deli, nevaru tikt vaļā no domas – Vajag redzēt Himalajus, nu kaut vai no attāluma.

Sirds dziļumos vienmēr esmu zinājusi, ka man ir superīgākais vīrs pasaulē. Nauda ir tik cik ir, laiks līdz braukšanai mājās strauji iet uz beigām. Bet man vajag Himalajus. Un viņš saka – Braucam!

Ir 6:00 no rīta, esam Deli. No autoostas ar kājām ejam līdz Deli stacijai. Stacijai – dīvainākajai vietai visā Indijā!!! Stacija ir ciet. Ciet??? Šī taču ir Indijas galvaspilsēta, bet stacija ir ciet!!!

Te pretī stacijai ieraugam tūrisma aģentūru, dodamies turp un stāstam, ka gribam redzēt Himalajus. Viss saorganizēts, samaksāts un taksometrs gaida. Kaut nebūtu to aģentūru pamanījuši. Piečakarēja viņi mūs. Viltīgie indieši, bet mēs letiņi arī neesam ar pliku roku ņemami. Stāsts ir tāds.
Aģentūra, kura mūs piečakarēja!


Esam taksometrā un braucam uz pilsētu Rikiheši. Atbraucam, šoferis izkāpj no mašīnas ar roku norāda un saka – Lūk, tur tālumā ir Himalaji, te jūsu viesnīca, bet šeit istaba.

Istaba? Labi teikts, durvis jau ir, tikai aizmirsuši par logiem. Kurš būvē mājas, kur istabas ir no marmora un bez logiem? Esam taču Indijas Ziemeļos janvāra mēnesī, ārā pa dienu no +15 līdz +18, bet naktīs taču ir aukstāks. Mēs taču neatbraucām, lai Himalajus redzētu no milzīga attāluma un viesnīcas istabiņā nosaltu līdz nāvei.

Manī pamostas kareivīgums. Vīrs gan cenšas atgādināt, ka esam Indijā un šeit neviens nekliedz, bet smaida un izturas laipni. Tomēr es saku, ka tā nu nebūs, mēs samaksājām, tā, ka lūdzu Himalajus mums vismaz rokas attālumā un viesnīcu, ja ne siltāku, tad vismaz ar logiem. Dīvaini, bet šoferis mani uzreiz saprata.

Esam mašīnā un braucam. Esam tuvāk Himalajiem, pilsēta Haridwar, viesnīcas istabiņa ar logiem, pie tam personāls mudīgi atnes sildītāju. 

 


Teorētiski, tas ir sildītājs! Galvenais, ka ne tikai strādā, bet arī silda. Pie mums tehnisko pārbaudi tāds 100% neizietu!!!








Haridwar apskatām Gangas upi, kurā ticīgie ar ķēdēm pieķēdēti mazgājas upē. Pieķēdēti ne jau tāpēc, lai neaizmūk, bet tāpēc, ka straume ļoti spēcīga. 






Tad vēl noskatījāmies ceremoniju Gangas upes svētības iegūšanai, ar īpatnēju vilcieniņu (līdzīgs Siguldas gaisa tramvajam) uzbraucām Himalaju kalnu pakājē uzceltajā templī. 



Un es esmu Himalaju kalnos. Sniegotās virsotnes, tai skaitā Everests ir n-to km attālumā, bet Himalaji ir. Mans mazais sapnis – spert kāju uz Himalajiem piepildījies. Reizēm pietiek ar mazliet!!!





Haridwar man paliks atmiņā, kur beidzot viesmīlis saprata manu lūgumu – No spicery! Tas bija ģimenes restorāns, pie tam viesmīlis runāja ļoti skaidrā angļu valodā. Zaļie zirņi izklausījās pēc zirņiem (angļu val. - peas) un man nebija jādomā, kāds tam visam sakars ar „mieru” (angļu val. - peace).




Vakarpusē esam atpakaļ Deli un tur nez no kurienes uzrodas indietis Sikhs. Un mēs ļaujamies viņa stāstījumam par Sikhu vēsturi, apskatam Sikhu templi, pat ēdam viņu kopīgā telpā, sēžot uz grīdas ar alumīnija šķīvi rokās. Vēlāk dodamies viņa pavadībā pirkt saldumus, mandeles, granātābolus un kaut kādus dīvainus, bet ļoti sulīgus un garšīgus augļus. Jaunais draugs mūs aizved uz sava drauga viesnīcu, kur sarunā mums istabiņu pie tam ar atlaidi, kur arī nakšņojam.

Pēdējā nakts Indijā. Mazliet skumji, iespaidu tik daudz, domas pa galvu jaucas - kas kur bija un kur nebija. Domas, domas, tā nemanot iemiegu līdz zvana pulkstenis. 

Ir agrs rīts, aši sakārtojamies, uz ielas noķeram Tuk-tuku (kaut kas līdzīgs motorizētai rikšai) un braucam uz Deli lidostu.

Lidosta. Piesaka mūsu reisu Deli-Helsinki. Pāris stundas vēlāk tiek pieteikts reiss Helsinki-Rīga.

Esmu Rīgā, apkārt putina sniegs, aukstums tā ne pa jokam, bet es smaidu. Smaidu, jo daļiņa Indijas ir manī un daudz, daudz saules!!!


3 komentāri:

  1. Angļu Roze-Līdz marta begām apkopošu savus iepaidus, lai nav nepārtraukti jāraksta Turpinājums sekos...

    AtbildētDzēst