* Jūs runājiet latviski (tukl. no somu val.)? / Tu runā zviedriski ( tulk. no zviedru val.)?
Tas bija toreiz gandrīz pirms 13 gadiem – 1998.gada vasara, kad kopā ar savu tagadējo vīru ar autostopiem izbraukājām Somiju un Zviedriju.
Ceļojuma maršruts beigās sanāca iespaidīgs: Rīga-Tallina-(ar prāmi)-Helsinki-Lahti-Tampere-Turku-Rauma-Pori-Vaasa-Kokkola-Kaustinen-Kokkola-Pietarsari-(ar prāmi uz Zviedriju)- Shellefteå-Umeå-Härnosand-Sundsvall-Gävle-Uppsala-Stokholma-(ar prāmi)-Rīga.
Pavisam kopā tika pieveikti apmēram 1780 km, tie, protams, ir pa sauszemi, jo ej, nu sazini cik jūdzes ar prāmjiem nobraucām.
Tā nu ņemot palīgā ceļojuma piezīmes un fotoalbumu, es aizveru acis un atgriežos toreiz, kad ar nelielu naudas summu, bet lielu apņēmību un neizsīkstošu ceļotāju garu mugursomās likām telti un vēl pāris ceļošanai nepieciešamas lietas, lai dotos uz Skandināviju.
Ir agrs rīts, kad dodamies ārā no mājām un braucam ar 6.tramvaju līdz Juglas galapunktam, tad uz Vidzemes šoseju, lai ar nokļūtu Tallinā.
Līdz Latvijas-Igaunijas robežai tiekam ātri, vēlāk gan ar stopiem īpaši neveicas, jo šoferi rāda, ka var braukt tikai 1 cilvēks vai arī pagriezienu. Tad nu dodamies kājām, kad esam nogājuši kādus km piecus nolemjam atpūsties. Sēžam šosejas malā, garastāvoklis labs, laiks arī feins – silts un saulains. Īpaši nesatraucamies, jo prāmji uz Helsinkiem brauc diezgan bieži un mūsu plānotais brauks tikai vēlu vakarā.
Beidzot mums palaimējas un esam nostopējuši mašīnu un tiekam līdz Tallinas robežai. Tur saprotam, ka stopot nav vērts, tāpēc kāpjam autobusā Nr. 60, kurš brauc līdz pilsētas centram. Brauciena laikā iemācījos pāris igauņu vārdus: Jogi – upe, voita – paldies un pali – lūdzu.
Un tā plkst. 17-tos esam Tallinas ostā. Pētām prāmja Tallina-Helsinki sarakstu un izvēlamies braukt vēlu vakarā, izbraucot plkst. 22.30 Helsinkos mēs būsim plkst. 7-ņos no rīta. Tas ir kā divi vienā – nav jāmeklē, kur nakšņot un jātērē dienā laiks, lai nokļūtu uz sev izvēlēto vietu.
Laika mums ir daudz, tad nu mugursomas atstājam bagāžas novietnē un dodamies apskatīt jau 100 reizes redzēto Veco Tallinu. Vietu, kur es pat ar ciet acīm varu atrast jebkuru vietu.
Tomēr izrādījās, ka nevaru. Izstaigājām Veco Tallinu krustām šķērsām, līdz beidzot atradu Rātslaukumu un Veco Tomasu. Tad nu palutinājām sevi ar saldējumu, ne jau parasto, bet īpašo – vafeles konuss ar bumbiņām pēc izvēles. Tad gar māju „Trīs māsas” devāmies atpakaļ uz ostu, jo biļešu kases veras vaļā plkst. 21.00, bet mums ir tikai rezervācija. Satraukumam nav pamata, bet drošāk jutīšos, kad turēšu rokās biļetes uz prāmi „Vana Tallinn”.
Esam prāmī, tā kā mums nav kajītes, bet tikai tiesības atrasties uz kuģa, tad dodamies uz prāmja pēdējo stāvu, kur bārā atrodam labu vietu pie loga un varam atpūsties no lielās staigāšanas. Bārs gan stādā tikai līdz pusnaktij, tad nu ņemam savas mugursomas, liekam savus paklājiņus uz grīdas, apsedzamies ap guļammaisu un guļam.
Helsinkos esam tā kā plānots, tikai laiks lietains, mierinām sevi ar domu, ka tie ir tā saucamie „staigājošie” mākoņi. Tā arī ir. Rīts lietains, bet diena silta un saulaina. Helsinkos apskatījām pāris baznīcas, tai skaitā arī baznīcu, kas izcirsta klintī, tad vēl pieminekli veltītu mūziķim Sibeliusam. Pēc apskates „достопримечательности города” (tulk. pilsētas ievērojamākās vietas) dodamies uz šoseju, lai stopotu uz Lahti.
 |
| Klinī izveidotā baznīca |
Pēc n-to km gājiena, mums noveicas, šoferis ir dikti lādzīgs soms, kurš brauc uz Lahti. Viņš gan ir pārliecināts, ka nakšņot var tikai kempingā, līdz ar to tiekam aizvesti līdz kempingam, kas atrodas netālu no Lahti centra. Par telts vietu un brokastīm prasa 70FIM, bet tā kā tā ir aptuveni mūsu dienas iztikas nauda, tad sakām – Paldies, un dodamies prom. Turpat netālu mežā atrodam piemērotu vietu telts uzsliešanai. Ir jau vēls, esam noguruši un acis krīt ciet pašas no sevis.
Pa nakti nelija, diena izskatās būs jauka, lai gan vējš ir tāds pamatīgs. Tā nu saliekam telti, paēdam mūsu brokastis, kas sastāv no ceptām siermaizītēm + ūdens un ejam iekarot Lahti.
 |
| 1978.gadā celtā baznīca |
Pirmkārt devāmies tūrisma informācijas centra meklējumos, kur atstājām mugursomas, tad apmeklējām un klausījāmies ērģeļmūziku moderni celtā baznīcā, kuru uzcēla, kad man bija 2 gadi - 1978.g. Pa pilsētu staigājot ieraudzījām izstādi, kur somu mākslinieks ir zīmējis pīles, tai skaitā arī Mak Donaldu, visādos veidos.
Pabijām superīgā vietā – Lahti Sporta kompleksā, kur var kārtīgi izpeldēties. Arī mēs ļāvāmies šim aicinājumam. Baseins liels un gar malām norādīts tā dziļums 1.20m-2m-3m-2m-1.2m. Sevi nepieskaitu pie „Zuzannas peldētājas” klana, tāpēc izvēlējos plunčāties nepārkāpjot 1.2m robežas. Tad vēl izmantojām dušas un saunas pakalpojumus, pēc tā visa jutāmies kā no jauna piedzimuši.
Nemanot pienāca vakars un lēnām dodamies uz šosejas pusi, lai stopotu un Tamperi, pa ceļam tikai ieejam veikalā, lai nopirktu jogurtu un apelsīnu sulu. Vakariņas taču ir jāēd!
Tamperē nokļūstam ātri, vēl gaismā. Prātojam, kur nakšņot, bet šoferis stāsta, ka pie viņiem var celt teltis arī piepilsētas mežos (kaut kas līdzīgs mūsu Mežaparkam). Tā nu mēs uzceļam telti, paēdam vakariņas un „dodamies pie miera”.
Rīts un diena izskatās saulaina un silta. Tamperē apskatījām baznīcas, kādas 3, tad vēl bibliotēku un Muminu ielejas muzeju, kurā sajutos kā bērnībā. Dīvainie un mīļie zvēriņi, maketi tik veiksmīgi izgatavoti, ka nav vajadzīga milzīga iztēle, lai nokļūtu pasaku pasaulē.
Tad nu atkal uz vakara pusi sākam lūkoties uz šosejas pusi, lai stopotu uz Turku. Šoreiz šoseja ir tālu no pilsētas, tā, ka mēs ejam, ejam un omas uzlabošanai uzdziedam dziesmu „Visa dzīve man viens ceļojums...” Ar stopiem neiet kā vēlētos, jau sāk palikt tumšs, bet līdz Turku vēl apmēram 100 km. Nospriežam, ka rīts gudrāks par vakaru un metam mieru, lai turpat mežā netālu no šosejas uzceltu telti un uzkrātu spēkus rītdienai.
Rīts tiešām ir gudrāks par vakaru, Turku jau esam rīta pusē. Ir svētdiena un uz ielām gandrīz nav cilvēku. Kāds tad ir plāns? Apskatīt pilsētu, vakara pusē stopoties uz Pori. Bet galvenais paēst kaut cik normālas pusdienas. Tā nu mēs esam kafejnīcā un ēdam kebabu – maizi, kas pildīta ar salātiem, gurķi, tomātu, papriku, kazas sieru un kečupu. Puncis pilns un laimīgs. Pēc pilsētas apskates studējam karti un nolemjam, ka pirms Pori apmeklējuma iebraukt Raumā, pilsētiņā, kura celta no koka.
 |
| Rauma |
Pašiem negribot, bet par lielu laimi nostopējam tukšu tūristu autobusu, šoferis, protams, iekšā bija. Tā aši-knaši tikām Raumā. Pirms gulētiešanas ieēdām mūsu „kontinentālās” vakariņas – jogurts + šokolāde + sula.
 |
| Koka bazīcas griestu gleznojumi |
Rauma – maza, bet ļoti sakopta pilsētiņa. Apskatījām skaistu koka baznīcu ar fantastiskiem griestu un sienas gleznojumiem, tad vēl arī pāris muzejus. Pēc tam taisnā ceļā uz šoseju, lai tiktu līdz Pori.
Pori mūs sagaidīja ar lietu. Lietus lija vai „gāza aumaļām”, tā, ka pat zuda jebkādas cerības mežā uzcelt telti. Slēpjoties no lietus pabijām autoostā, dzelzceļa stacijā, Īru krogā un jauniešu patversmē-hostelī. Bet patversme-hostelis mums izrādījās pārāk dārga, ar sirdi tā vien gribējās tur pārnakšņot, bet nauda diktēja savu.
Ne par velti saka, ja vienas durvis aizveras, tad citas atveras. Un tā arī ir. Ar smagu sirdi gājām prom no patversmes-hosteļas uz šosejas pusi, lai dotos uz Vaasa. Izejot ārpus pilsētas robežas mūsu ceļu šķērsoja tilts. Liels un plats!!! Ko tas nozīmē? To, ka zem tilta nelīst!!! Uzceļam telti, lai arī salijuši un saguruši vēl uzēdam bez kaloriju vakariņas.
Pretstatā vakardienai šodiena uzausa saulaina, lai arī vējaina. Netālu no tilta benzīntankā nomazgājāmies, iedzērām siltu tēju un aidā uz Vaasa.
Šoreiz automašīnu šoferi trāpījāmies dīvaini. Vienā mašīnā brauca dikti runīgs soms, pie tam vēl evaņģēlists. Ik pa laikam uzdzied „Alelūja-alelūja!”, mazliet dīvaina sajūta, bet lai jau dzied, ka tik tiekam uz priekšu. Nākamā mašīna bija fūre, tās šoferis man atgādināja ķīnieti, kurš nodarbojas ar austrumu cīņām, viņa mašīnā braucām vairāk par stundu, un tās laikā viņš nepateica nevienu vārdu. Arī es klusēju, jo „nevajag raustīt lauvu aiz ūsām”.
Apskatījām Vaasa pilsētu, benzīntankā tikām dušā un pabijām picērijā „Gold Pizzaburg”, tur samaksājot 43FIM no personas var ēst cik vien lien iekšā. Mēs kā jau Padomju bērni pamanījāmies ne tikai riktīgi pieēsties, bet vēl arī paņemt līdzi vakariņām.
Pēc Vaasas nākošā pieturvieta ir Kokkola. Tur nokļūstam vakara pusē, ārpus pilsētas uzslienam telti uzēdam jogurtu un gulēt.
Rīts ir saulains un silts, vienīgi pa nakti kārtīgi lija lietus, tad nu pagāja laiciņš līdz telts izžuva. No meža ārā bridām basām kājām, superīga sajūta, viegli iet, jo mežs ir vienās sūnās, sajūta kā ejot pa pūkainu paklāju. Benzīntankā iedzērām tēju un uzēdām konservētas pupiņas + margarīnmaizi. Un atkal jau lielās lietusgāzes, kuras pārlaidām unītī. Kad lietus beidzās devāmies stopot uz Kaustinenu, kur šajā laikā notiek folkloras koncerti. Kaustinena ir tikai 45 km no Kokkolas, tā nu tur mēs nokļūstam tai pašā vakarā.
No rīta pārliecinājāmies, ka visi koncerti ir par maksu, līdz ar to klausīties varējām tikai no attāluma. Pilsētiņa maziņa, tad nu mēs gājām staigāt pa mežu pāri lielam kalnam. Bet tur māja-restorāns, kā arī pirts-sauna. Visu apskatījām, kad gājām atpakaļ, nodomājām, kad naudas būs vairāk uzkavēsimies šeit ilgāk.
No rīta paskatoties debesīs mūs pārņēma dīvaina sajūta, līdz ar to ātri salikām telti un devāmies uz benzīntanku. Kā tur nokļuvām, tā lietus bija klāt. Kamēr gaidījām, kad pārstās līt, kaut ko uzēdām un klausījāmies somu tautas dziesmas.
Lietum pārstājot līt dodamies stopot atpakļ uz Kokkolu un tad uz Pieatrsāri, lai no turienes pārceltos ar prāmi uz Shellefteå (Zviedija).
Pietarsārē esam pa dienu, izstaigājām gadatirgu, klausījāmies dzīvo mūziku. Diena bija jauka, bet uz vakaru sāk līņāt. Domājam jau par sausāku vietiņu, jo salīt vairs negribas. Par savu „glābšanas riņķi” sākumā izvēlamies „Esso” benzīntanku, kad to slēdz pārceļamies uz „Mak Donaldu” un ap plkst. 5-ciem lēnā solī startējam uz ostu. Lietus vairs nelīst, ārā dzestrs gaiss un kaut kur saullēkts.
Nu esam prāmī „Silia Line”, jābrauc tikai pāris stundas un mēs laiku netērējam velti, galvenokārt, lai izgulētos mīkstos krēslos.
Pēc Shellefteå apskates stopojām uz Umeå. Ar stopiem galīgi neveicās, tāpēc daudz nācās iet kājām. Izskatījās, ka naktī līs, tāpēc nolēmām nakšņot kempingā „Tjarns”. Bet varbūt tas bija nogurums, kas ņēma virsroku, jo meklēt mežā piemērotu vietu teltij vairs nebija spēka.
Pa nakti nelija un no rīta kempinga saimniece mūs cienāja ar šķiņķa maizēm un sulu.
Tā nu izgulējušies un paēduši dodamies tālāk uz Umeå, kur nokļūstam jau dienas otrā pusē. Laiks OK un garastāvoklis no tā neatpaliek. Paviesojāmies tūrisma informācijas birojā un vakariņām atļāvāmies nopirkt picu!!!
No rīta apskatījām pilsētu un muzeju „Gamlia” – līdzīgs mūsu Brīvdabas muzejam. Nākošā mūsu pieturas vieta – Ornskoldsvik.
Stopojam. Opā, nostopojam policistu pie tam uz motocikla. Vai tad ceļš būs jāturpina ar motociklu? Nē jau nē, pārbaudīja pases, parādīja vietu, kur labāk stopot un pateica „You are welcome!” (tulk. Laipni lūdzam!). Vēlāk nostopojam automašīnu, kur pie stūres ir jauka un runīga zviedru meitene. Tad nu arī mūsu plāns mainās – mēs braucam nevis uz Ornskoldsvik, bet uz Härnosand. Pa ceļam viņa mums parāda kalnus, kur tika uzņemta filma „Ronja - laupītāja meita”.
Härnosand iebraucam, kad jau sāk krēslot. Nakšņošanas vietu šoreiz izvēlējāmies kalnos, no kurienes pavērās skaists skats uz pilsētu, un pa ceļam mums pievienojās kāds noklīdis suns.
 |
| Nakšņošanas vieta. |
Pamodāmies agri, jo sāka riet suns, kāds cits ne mūsu „pieklīdenis”. Pastaigājāmies pa kalnu, kur uzēdām mellenes un tad lejā apskatīt pilsētu.
Pilsētiņa maza, tāpēc izstaigājām to krustām-šķērsām. Tad sajutos nogurusi, pie tam galva karsta. Temperatūra? Tas tik mums vēl trūka! Ejam uz tūrisma informācijas centru, kur iedzeru paraceptamolu + tēju un mazliet paguļu. Pēc tam jūtos daudz labāk. Par nākošo pieturas vietu izvēlamies Sundsvall. Pie tam nav tālu – 50 km. Negaidot vakaru sākam doties uz šosejas pusi.
Nekur jau tālu netikām. Mazliet braucām ar mašīnu un daudz gājām kājām. Vakars ir klāt, ceļam telti un čučam nost.
Pa nakti lija un rīts neizskatās labāks. Nīkstam teltī ar cerību, ka tas nav uz mūžu. Bet lietus līst, līst un nepārstāj. Tad nu lienam laukā no telts, neesam jau no cukura, līdz ar to neizkusīsim. Telts salikta, paši esam slapji, bet ceram noķert kādu stopu.
Ejam un ejam pa lielo maģistrāli, lietus joprojām līst, tā vien šķiet, ka līdz Stokholmai būs jāiet kājām. Vienīgais mūsu glābiņš ir benzīntanki, kur varam sasildīties, atpūsties, iedzert karstu tēju un kaut ko uzēst. Tad nu atkal ejam un ejam, pa ceļam atceramies, ka Lomonosovs līdz Maskavai kājām aizgāja, un mēs taču neesam sliktāki.
Tur tālumā ir redzamas gaismas. Tas nozīmē, ka tur aiz tā lielā līča ir Sundsvall – pēc ceļa norādes kādi 15km. Un tur autobuss. Štrunts ar visu naudu un nogurumu, saņemam pēdējos spēkus un skrienam uz autobusu. Jā, jā, tas brauc uz Sundsvall.
Esam teltī, pie tam jau Sundsvall. Ārā tumšs, tikai vairs nav spēka apjūsmot izgaismoto pilsētu. Divu dienu rezumē – 15 km ar mašīnu, 20 km kājām, 15 km ar autobusu, līdz ar to tautas valodā runājot „atlūztam” uzreiz.
Sundsvall ir pilsēta, kurā ir Spoku mājas kafejnīca. Un patiešām spocīgi – vējš, plīvojoši aizkari, tumšas telpas ar noslēpumainiem kambariem.
Ņemot vērā iepriekšējo dienu neveiksmīgo stopošanos, nolemjam ilgi nekavēties pilsētā un doties tālāk. Uz Gävle!!!
Šoreiz mums veicas pirmā mašīna apstājas un ved mūs līdz pašai Gävlei. Pa ceļam mums pastāsta, ka žogi gar mežiem pie automaģistrālēm ir uzstādīti, lai pasargātu autovadītājus no alņiem un lāčiem, kuri regulāri mēdz izskriet uz ceļa. Un vēl, ka Zviedrijā vasara Ziemeļu daļā ir siltāka nekā Dienvidu daļā.
Gävle nokļūstam, kad sāk krēslot, izstaigājām pilsētas centru, līdz beidzot atradām feinu nakšņošanas vietu.
Ne tikai rīts, bet arī diena ir jauka un saulaina, apskatījām tādas vietas kā teātri, kura pagalmā ir fifīgs āksta piemineklis, ugunsdzēsēju māju, dzelzceļa staciju un baznīcu. Tā, ka līdz nākošai pieturas vietai Uppsalai ir 110 km, ap pieciem vakarā sākam doties uz šosejas pusi.
Ar stopiem ir tā neko, vienīgi pa ceļam sāk līt. Un tas nozīmē – „ilgais ceļš” tikai šoreiz nevis kāpās, bet ar kājām pa šoseju.
Esam kādā mazā veikaliņā, kur gaidām, kad pāries lietus. Veikala saimniece ļauj mums palikt te līdz veikala slēgšanai, bet tad gan nāksies meklēt nakšņošanas vietu kaut kur, nezin kur. Veikaliņā sēžot uz grīdas un pētot karti satiekam kādu zviedru ar meitiņu, kurš pats ir nelabojams stopotājs. Tā nu viņš ar mašīnu aizved mūs līdz benzīntankam, kurš strādā visu diennakti un kurā var viegli sarunāt mašīnu uz Uppsalu. Un viņam ir taisnība!!! Pirmais pie kura pieejam ir ar mieru mūs aizvest.
Uppsalā esam vēlu, pilnīga tumsa. Pilsētas karti, precīzāk, zaļās zonas nozīmējam no lielas pilsētas kartes un dodamies naktsvietas meklējumos. Uppsala ir ļoti dzīvelīga un apdzīvota pilsēta. Tālumā var redzēt katedrāli ar 2 lieliem un 1 mazu torni.
No rīta konstatējam, ka nakšņojām pie kādas privātās mājas žoga, tāpēc aši savācam savas mantiņas un dodamies apskatīt pilsētu, pa ceļam parkā uz soliņa paēdam brokastis (desmaizes+konsvētas pupiņas+sula).
Uppsalā ir ko redzēt – pils, Botāniskais dārzs, Doma katedrāle, universitāte. Mūsu plānā ietilpa arī dzelzceļa stacija, no kuras piezvanījām uz Rīgu. Tā kā diena ir silta veikalā nopirkām ½ litru šokolādes-vaniļas saldējumu, kuru skvēriņa pie Katedrāles arī apēdām. Pēc tam sametās tā pavēsi un sagribējās siltu tēju, kuras nav, tāpēc izlīdzējāmies ar džemperi, ja nu kas mugursomā vēl ir vilnas zeķes!!!
Vakara pusē devāmies uz šoseju, lai brauktu uz Stokholmu, kas arī ir pēdējā mūsu pieturas vieta.
Stokholmā nokļuvām ļoti ātri, jo pirmām kārtām attālums starp pilsētām ir 70 km, otrām kārtām mums trāpījās šoferis, kurš brauca ar ātrumu vidēji 150 km/h.
Esam Zviedrijas galvaspilsētā un naktsmājas droši vien būs grūti atrast. Bet kurš meklē, tas atrod. Uz ielas satikām 2 latviešus, kuri ceļo ar mašīnu. Tad nu kārtīgi izpļāpājāmies, dalījāmies iespaidos un, protams, izsmējāmies.
Nakšņošanas vieta šoreiz mums būs osta. Atrodam lielus dzelzs konteinerus, tad nu tur uzceļam telti, ar domu, ja līs, tad vismaz nesalīsim. Guļot teltī jokojam, ka varbūt rīt pamodīsimies, ja ne gluži Āfrikā, tad iespējams pacelti gaisā.
Nakts pagāja mierīgi, pamodāmies turpat kur aizmigām un uz zemes. Tad nu fiksi sakārtojām mantas un devāmies uz pilsētu. Stokholmā ir daudz ko apskatīt, bet mēs nesteidzamies, jo mūsu prāmis „Russ” būs pēc 3 dienām.
Vispirms apskatam Karaļa pili, kur pavadījām vai visu dienu, tad pils pagalmā apsardzes-jātnieku parādi. Un vēl atradām superīgu vietiņu, kur pārlaist nakti. Tā atrodas blakus ostai, mežā pie lielā akmens. Tajā kastē vairs negribas riskēt.
Otrajā dienā izstaigājām Veco Stokholmu, Vaasa muzeju, ledlauzi „Sankt. Erick” un noklausījāmies koncertu vācu Sv. Ģertrūdes baznīcā. Ejot uz naktsvietu vēl noskatījāmies salūtu.
Trešās dienas plānā bija apskatīt Rigstāgu (mums tā ir Saeima), tad vēl skatu torni, kur visa Stokholma ir „pie kājām”.
Klaiņojot pa vecpilsētas ielām atradām saldējuma veikaliņu, kur uz vietas cep arī vafeles. Salūzušās vafeles viņi liek uz lieliem šķīvjiem un ļauj ēst veikaliņa apmeklētājiem un garāmgājējiem. Tā nu mēs uzēdām vafeles un vēl savācām „pieklājīgu čupiņu” vakariņām.
Lai arī cik jauki, tomēr laiks ir nepielūdzams un tuvojas prombraukšana.
Esam prāmī, kurš nevieš uzticību, un ir tāds nestabils, ceram, ka nebūs „Titāniks” Nr.2.
Pirms aizmigšanas pārrunājam iespaidus, ir „āķis lūpā” un nolemjam, ka nākošajā vasarā stoposim uz Norvēģiju.
Saturies, Skandināvija, „we will be back” (tulk. mēs atgriezīsimies)!!!
Interesants ceļojums ir bijis. Galvenais - kā Tu māki stāstīt....gribas jau plānot ceļojumu...
AtbildētDzēst